Dakteris Juris Kociņš iekļuvis jaunā talantīgā režisora Jāņa Norda mākslas filmā "Mammu, es tevi mīlu" ("Panorāma" par šo filmu, veidotājiem un aktieriem). Tiesa gan - epizode ir ļoti neliela un daktera vārds tiek vien pieminēts. Tomēr zinātājiem nav ne mazāko šaubu, ka minētais ir tieši šis dakteris.
Jāņa Norda filmā ievijas daudz autobiogrāfisku detaļu. Ja filmas varoņa 12 gadīgā Raimonda māte ir ginekoloģe, tad arī Jāņa Norda mamma - Jevgēņija Norda strādā šajā profesijā. Tad, kad darbojās Limbažu slimnīcas ginekoloģijas nodaļa, viņa un dakteris Kociņš bija darbabiedri un, domājams, ka dakteris ir viņu arī aizvietojis nakts dežurās, kā parādīts filmā.
Filmā "Mammu, es tevi mīlu!" no ģimenes un pusaudža bērna skatījuma parādās arī tā labklājības cenas, kuru ikdienā sev pelna ginekologi un dzemdību speciālisti. Tā ir ne tikai augsta profesionalitāte un vajadzība būt formā vsos līmeņos, bet arī skriešana uz darbu jebkurā laikā. Bērni pārsvarā mīl nākt pasaulē naktīs un arī filmā daktere, tikko vakarā pārnākusi, saņem zvanu un steidzas uz slimnīcu. Ko šajā naktī dara un piedzīvo viņas dēls - tas mammai paliek noslēpums. Puika mammai arī nevar pateikt, ka nakts piedzīvojumos pazaudējis saksofonu - mamma taču tik bieži atgādina, ka tā ir saudzējama. dārga dāvana.
Varbūt tieši tā varētu teikt par labiem ginekologiem un dzemdību speciālistiem - tā ir saudzējama un dārga dāvana katrai pacientei, lai arī ne vienmēr pacientes apzinās visu pilno cenu, ko mediķi un viņu ģimenes maksā par būšanu šajā profesijā.
otrdiena, 2013. gada 23. jūlijs
ceturtdiena, 2013. gada 18. jūlijs
Ja vēlaties dzemdēt mājās (no www.kasjauns.lv)
Veselības ministre: valsts mājdzemdības varētu finansēt 30-50 latu apmērā (24)
Komentāri: (24)
17.jūlijs 2013 17:29
Valsts varētu apmaksāt mājdzemdības 30-50 latu apmērā, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" trešdien pauda veselības ministre Ingrīda Circene ("Vienotība").
Arvien vairāk sieviešu slimnīcas vietā izvēlas bērniņu dzemdēt mājās.
Mirusi aktrise Elita Krastiņa (25)
Tā ģērbjas sieviete, kurai ir alerģija pret sauli. FOTO (15)
Petrosjanam Jūrmalā misēklis. Aizmirst uzvilkt zeķi. FOTO (13)
Trakāk nekā ziepju operā! Viņš vienlaikus dzīvo ar 4 sievietēm, un pamanās melot mums visām... (42)
Traģiskā avārijā Kurzemē gājis bojā vīrietis un mazs zēns (9)
Ministre gan norādīja, ka šaubās, vai mājdzemdību pakalpojuma sniedzēji piekritīs šādam tarifam jeb valsts apmaksai par pakalpojumu.
Turklāt par iespējamo valsts apmaksas apjomu pašlaik esot pāragri runāt, jo mājdzemdību speciālisti nav aprēķinājuši attiecīgos palīdzīgas sniegšanas tarifus.
Vienlaikus Circene norādīja, ka, ja standarta dzemdības slimnīcā valstij izmaksā apmēram 180 latus, tad atrēķinot daudzās ar stacionāru saistītās komponentes mājdzemdību pakalpojums varētu maksāt 30-50 latus. "Es gan neesmu pārliecināta, vai mājdzemdību speciālisti par tik mazu maksu šo pakalpojumu gribēs sniegt," viņa teica.
Viņa arī norādīja, ka, lai arī Latvijā kā jebkurā demokrātiskā valstī ģimenēm ir iespēja izvēlēties, kur notiks dzemdības, taču vērtējot savu ārstes pieredzi, Circene tomēr ieteica izvēlēties dzemdēt stacionāros. "Daudzas dzemdības notiek ļoti labi, ja tās ir normālas dzemdības, bet jebkurā gadījumā var rasties sarežģījumi, kas prasa nopietnu iejaukšanos un tas vairs nav par labu mājas dzemdībām," viņa teica.
Veselības ministre akcentēja, ka pirms izdarīt izvēli par labu mājdzemdībām grūtnieces vajadzētu izglītot un vispusīgi informēt par iespējamajiem sarežģījumiem un riskiem. Pēc Circenes teiktā, tas būtu jādara vecmātēm un ģimenes ārstiem.
Iepriekš tiesībsargs Juris Jansons norādīja, ka tiesību aktu nepilnību dēļ sievietēm Latvijā liegts saņemt valsts apmaksātu plānotu mājdzemdību palīdzību. Tas, pēc tiesībsarga vērtējuma ir uzskatāms par Satversmē noteikto tiesību pārkāpumu.
Atzinumā tiesībsargs uzsver, ka grūtniecēm, kas izvēlas dzemdēt mājās, ir tiesīgas saņemt līdzvērtīga apjoma valsts apmaksātu dzemdību palīdzību kā grūtniecēm, kas izvēlas dzemdēt stacionāros. Tādējādi šo personu grupai ir tiesības vērsties Nacionālajā veselības dienestā un lūgt finanšu līdzekļu atmaksu. Tāpat tiesībsarga atzinumā norādīts arī uz normatīvo aktu nepilnībām, kas atbildīgajām institūcijām ir jānovērš. Tiesībsargs lūdz ministru prezidentu, Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu mēneša laikā kopš atzinuma saņemšanas sniegt informāciju par plānotajiem un veiktajiem pasākumiem Satversmes 91. pantā noteikto tiesību nodrošināšanā un uz plānotu mājdzemdību finansēšanu.
BNS, Foto: Bulls Press
pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs
Dakteru žurnāls par kontracepciju
Pētījuma rezultāti par kontracepcijas metodes izvēli ārstu populācijā
Dzintara I. | Jūnijs 2013
Mūsdienās sievietēm ir plaša kontracepcijas metožu izvēle. Tas, kā sieviete izvēlas sev un konkrētai dzīves situācijai piemērotāko kontracepcijas metodi, vēl arvien nav pilnībā skaidrs. Izvēlētās metodes būtiski atšķiras starp valstīm, to var ietekmēt gan kulturālās atšķirības, gan izmaksas un pieejamība, gan katras metodes ieguvumu–riska attiecība.
Iepriekš pētījumos pierādīts: tas, ja ārsts pats menopauzē lieto orālo kontracepciju vai hormonu terapiju, ietekmē pacienta izvēli. Ārsti, kas paši lieto šīs metodes, iesaka tās arī saviem pacientiem. Pacientiem ir lielāka uzticība, ja ārsts saka – arī viņš pats to lieto.
Materiāls un metodes
2011. gada rudenī starptautiska pētījuma mērķis bija noskaidrot, kādas kontracepcijas metodes izvēlas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, kā arī to, vai personīgā pieredze ietekmē rekomendācijas pacientiem. Tā bija anonīma aptauja interneta vidē, kopumā aptaujā piedalījās 1001 veselības aprūpes speciālists (672 ginekologi-dzemdību speciālisti, 314 ģimenes ārsti un 15 vecmātes) no desmit valstīm, šie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji bija vecumā no 25 līdz 55 gadiem, viņi visi konsultē jautājumos par kontracepcijas metodes izvēli un izraksta kontracepcijas līdzekli, šajā jomā strādā vismaz 3-25 gadus un vairāk nekā 75% laika velta pacientu tiešai aprūpei. Aptauju finansēja Bayer Healthcare Pharmaceuticals, bet realizēja Ipsos Health Intl. Latvijā šā gada aprīlī-maijā notika līdzīga aptauja: uz jautājumiem atbildēja 166 veselības aprūpes sniedzēji (95 ģimenes ārsti, 71 ginekologs-dzemdību speciālists un vecmāte). Latvijā aptauju organizēja SIA Baltic In-door Communications.
Aptaujas anketas 13 jautājumus izstrādāja Ipsos, jautājumu pirmā daļa fokusējās uz ieteikumiem kontracepcijas jautājumos. Veselības aprūpes speciālistiem tika lūgti trīs ieteikumi divām sieviešu grupām:
A grupa - sievietes, kam nepieciešama kontracepcija periodā starp bērnu dzimšanu;
B grupa - sievietes, kas bērnus vairs neplāno.
Aptaujas otrajā daļā bija jautājumi par personīgās kontracepcijas metodēm un iemesliem, kāpēc izvēlēta konkrētā metode.
Rezultāti
Starptautiskajā pētījumā piedalījās mazliet vairāk sieviešu nekā vīriešu un vidējais laiks, kas tiek veltīts tiešai pacientu aprūpei, bija vairāk nekā 90%. Aptaujā Latvijā vairākums aptaujāto bija sievietes (97,2% no ginekologiem-dzemdību speciālistiem un 98,9% no ģimenes ārstiem), tiešai pacientu aprūpei 87,4% ginekologu-dzemdību speciālistu un 70,6% ģimenes ārstu veltīja vairāk nekā 70% no darba laika.
Starptautiskajā pētījumā, analizējot respondentu sadalījumu pa vecumgrupām secināts, ka ģimenes ārsti bija jaunāki nekā ginekologi-dzemdību speciālisti (vecumgrupā 25-35 gadi attiecīgi 25,2% un 15,5%), vairāk ginekologu-dzemdību speciālistu bija vidēja vecuma (vecumgrupā 36-45 gadi attiecīgi 41,2% un 33,8%), savukārt vecumgrupā 46-55 gadi atšķirību starp abām specialitātēm nebija. Aptaujātie Latvijā bija mazliet vecāki nekā pētījumā aptaujātie: vecumgrupā līdz 35 gadiem bija 15,5% ginekologu-dzemdību speciālistu un 9,5% ģimenes ārstu, vidējā vecumgrupā (36-45 gadi) bija vairāk ģimenes ārstu nekā ginekologu-dzemdību speciālistu (attiecīgi 34,7% un 21,1%), savukārt vecumagrupā 46 un vairāk gadi vairāk bija ginekologu-dzemdību speciālistu (attiecīgi 63,4% un 55,8%).
Gan starptautiskajā pētījumā, gan Latvijā visbiežāk ieteiktās kontracepcijas metodes A grupai bija kombinētā orālā kontracepcija (KOK), bet B grupai - levonorgestrelu atbrīvojošā intrauterīnā spirāle (LNG IUS). Tie veselības aprūpes speciālisti, kas paši vai viņu partneres lietoja KOK un LNG IUS, daudz biežāk attiecīgi A un B grupai ieteica tieši šīs metodes. Gan pētījumā, gan Latvijas aptaujā secināts, ka ārstu ieteikto kontracepcijas metodes izvēli lielākoties ietekmē pacientes ģimenes situācija un augsta kontraceptīvā efektivitāte, kā arī metodes iespējamās blakusparādības.
Pētījumā 53,9% respondentu atzīmēja, ka paši vai viņu partneri lieto kādu no kontracepcijas metodēm, savukārt 27,3% nelietoja nekādu kontracepcijas metodi, 18,8% nevēlējās atklāt, vai izmanto kontracepciju, bet 7,2% nebija atbildējuši uz šo jautājumu. Latvijā 70,4% ginekologu-dzemdību speciālistu un vecmāšu un 67,4% ģimenes ārstu lieto kādu no kontracepcijas metodēm. No 540 kontracepcijas lietotājiem pētījumā trīs biežākās kontracepcijas metodes bija LNG IUS (29,3%), KOK (20%) un prezervatīvi (17%). Ginekologi-dzemdību speciālisti biežāk izvēlējās LNG IUS nekā ģimenes ārsti (p=0,014). Latvijā veselības aprūpes profesionāļi biežāk izvēlas LNG IUS (33,3% ginekologu-dzemdību speciālistu un vecmāšu un 18,8% ģimenes ārstu), KOK (21,7% ginekologu-dzemdību speciālistu un vecmāšu un 15,3% ģimenes ārstu) un prezervatīvus (15% ginekologu-dzemdību speciālistu un vecmāšu un 35,3% ģimenes ārstu). Retāk izmantotās metodes ir zemādas implanti, kontraceptīvie plāksteri, vara spirāles u.c. Pēc šiem rezultātiem redzams, ka ginekologi-dzemdību speciālisti gan pasaulē, gan Latvijā ir vairāk informēti par kontracepcijas metodēm un biežāk izvēlas LNG IUS un KOK, savukārt ģimenes ārsti priekšroku dod prezervatīviem.
Gan pašu ārstu kontracepcijas metodes izvēli, gan viņu ieteikumus pacientiem ietekmē kontracepcijas līdzekļa efektivitāte, ģimenes situācija un medicīniski apsvērumi.
Secinājumi
Vispopulārākā kontracepcijas metode aptaujātajiem bija LNG IUS, izņemot ģimenes ārstus Latvijā, kas priekšroku dod prezervatīvu lietošanai. Kontracepcijas metodes izvēli ietekmē ģimenes situācija, vecums un profesija. Pētījumā secināts, ka personīgā pieredze, lietojot konkrētu kontracepcijas metodi, ietekmē rekomendācijas pacientiem par kontracepciju. Kopumā var secināt, ka starptautiskajā pētījumā un aptaujā Latvijā iegūti ļoti līdzīgi rezultāti un mūsu veselības aprūpes speciālisti kontracepcijas izvēles ziņā un padomos pacientiem īpaši neatšķiras no veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem pasaulē.
ceturtdiena, 2013. gada 11. jūlijs
Slimības lapu termiņus ar septembri samazinās
Veic grozījumus darbnespējas lapu izsniegšanas kārtībā
Veselības Ministrija . | 2013. gada 9. jūlijs
Šodien, 9.jūlijā, Ministru kabineta sēdē apstiprināti Veselības ministrijas izstrādātie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka darbnespējas lapu izsniegšanas kārtību*.
Grozījumi noteikumos paredz samazināt laika posmu, kurā ārstējošais ārsts vai ārsta palīgs vienpersoniski ir tiesīgs izsniegt darbnespējas lapu. Grozījumu mērķis ir nodrošināt pacientam efektīvāku ārstēšanu un ātrāku nokļūšanu pie speciālista ilgstošas darbnespējas gadījumā, lai savlaicīgāk saņemtu nepieciešamo terapiju. Tādējādi plānots mazināt iespējamās kļūdas slimību diagnostikā un ārstēšanā, kā arī novērst darbnespējas lapu nepamatotu izsniegšanu.
Paredzēts, ka turpmāk ārstējošais ārsts vienpersoniski darbnespējas lapu varēs pacientam izsniegt līdz 30 dienām (līdzšinējo 45 dienu vietā), savukārt ārsta palīgs - līdz 10 dienām (līdzšinējo 45 dienu vietā).
Tāpat grozījumos noteikts, ka turpmāk darbnespējas A un B lapā nebūs obligāti jālieto ārstniecības iestādes zīmogs. Tā vietā ārsts un ārsta palīgs varēs lietot personīgo spiedogu.
Plānots, ka jaunā kārtība stāsies spēkā ar 2013.gada 1.septembrī.
Veselības Ministrija . | 2013. gada 9. jūlijs
Šodien, 9.jūlijā, Ministru kabineta sēdē apstiprināti Veselības ministrijas izstrādātie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka darbnespējas lapu izsniegšanas kārtību*.
Grozījumi noteikumos paredz samazināt laika posmu, kurā ārstējošais ārsts vai ārsta palīgs vienpersoniski ir tiesīgs izsniegt darbnespējas lapu. Grozījumu mērķis ir nodrošināt pacientam efektīvāku ārstēšanu un ātrāku nokļūšanu pie speciālista ilgstošas darbnespējas gadījumā, lai savlaicīgāk saņemtu nepieciešamo terapiju. Tādējādi plānots mazināt iespējamās kļūdas slimību diagnostikā un ārstēšanā, kā arī novērst darbnespējas lapu nepamatotu izsniegšanu.
Paredzēts, ka turpmāk ārstējošais ārsts vienpersoniski darbnespējas lapu varēs pacientam izsniegt līdz 30 dienām (līdzšinējo 45 dienu vietā), savukārt ārsta palīgs - līdz 10 dienām (līdzšinējo 45 dienu vietā).
Tāpat grozījumos noteikts, ka turpmāk darbnespējas A un B lapā nebūs obligāti jālieto ārstniecības iestādes zīmogs. Tā vietā ārsts un ārsta palīgs varēs lietot personīgo spiedogu.
Plānots, ka jaunā kārtība stāsies spēkā ar 2013.gada 1.septembrī.
piektdiena, 2013. gada 5. jūlijs
Vai dzemdēt ūdeni - dakteru žurnāla pētījums
Dzemdību ūdenī un klasisko dzemdību salīdzinājums
Purvinska K., Vedmedovska N. | Jūlijs 2013
Dzemdības ūdenī ir dzemdības, kad mazulis piedzimst ūdenī, mātei atrodoties vannā. [3] Ir svarīgi nejaukt dzemdības ūdenī ar relaksāciju ūdenī aktīvās fāzes laikā un jaundzimušā piedzimšanu uz dzemdību galda. Veikti vairāki pētījumi, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības un iegremdēšanās ūdenī dzemdību I fāzē, bet ir ļoti maz pētījumu, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības ar dzemdībām ūdenī, kad jaundzimušais pasaulē nāk zem ūdens.
Aktualitāte
Lai gan dzemdības ūdenī Latvijā pieskaitāmas netradicionāliem dzemdību veidiem, vērojams to skaita pieaugums. 2010. gadā Rīgas Dzemdību namā tika pieņemtas 6236 dzemdības, 0,08% no tām bija dzemdības ūdenī. 2011. gadā Rīgas Dzemdību namā tika pieņemtas 5716 dzemdības, no tām 0,45% bija dzemdības ūdenī.
Pētījuma mērķis bija novērtēt dzemdēšanas ūdenī iedarbību uz dzemdētāju un jaundzimušo pirmajos divos dzemdību posmos.
Pētījuma hipotēzes:
- dzemdības ūdenī palielina pēcdzemdību infekciju rašanās varbūtību mātei un jaundzimušajam, pēcdzemdību asiņošanas risku mātei;
- dzemdības ūdenī palielina risku jaundzimušajam, piemēram, elpošanas problēmas, nabas saites plīsumu, kura sekas ir asiņošana, infekcijas un bērna ievietošana jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā;
- iegremdēšanās ūdenī dzemdību laikā tiek saistīta ar sāpju mazināšanos kontrakciju laikā un mazāku nepieciešamību lietot analgētiskus līdzekļus, īsāku dzemdību periodu, mazāku nepieciešamību stimulēt dzemdību darbību, mazāku perineālo traumu un operatīvās iejaukšanās skaitu.
Pētījuma metodes
Aprakstošu retrospektīvu gadījumu kontrolētu pētījumu veica Rīgas Dzemdību namā, izmantojot arhīva datubāzi. Pētījuma populācija: Rīgas Dzemdību nama dzemdētājas, kas 2010.-2012. gadā dzemdēja ūdenī (ŪDZ). Kontroles grupu (KG) veidoja katras nākamās divas pacientes, kas dzemdēja pēc pētījumā iekļautā gadījuma.
Perinatālā iznākuma novērtēšanai izmantoja šādus kritērijus: gestācijas laiks, atrisinot grūtniecību, dzemdību vadīšanas taktika, dzemdību darbības stimulācija, dzemdību posmu ilgums, asins zudums dzemdību laikā, maksts un starpenes plīsums dzemdībās, epiziotomiju skaits, pēcdzemdību septiskās slimības un ārstēšanās ilgums stacionārā.
Jaundzimušā veselības stāvokļa novērtēšanai izmantoja šādus kritērijus: Apgares skalas novērtējums 5 minūtes pēc dzimšanas < 7, jaundzimušā ievietošana jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā (JITN); ārstēšanas ilgums JITN; jaundzimušā komplikācijas un nāve.
Analīzei izmantoja informāciju no dzemdību un jaundzimušo vēsturēm un protokoliem.
Lai novērtētu dzemdību atsāpināšanas nepieciešamību, tika reģistrētas un analizētas visas anestēzijas metodes un dzemdību sāpju mazināšanai lietotie medikamenti abās grupās.
Pētījuma ētiskie aspekti: pētījumā netiek izmantoti personas dati. Informācija tika ievākta atbilstīgi protokolam un glabāta elektroniski, vēlāk tā tika šifrēta un apstrādāta statistiski, izmantojot MS Excel 2007 un SPSS programmas 20. versiju. Statistiskās ticamības vērtēšanai izmantoja Man-Whitney un Fišera testu. Par statistiski nozīmīgu atšķirību uzskatījām p < 0,05.
Rezultāti
Pacienšu demogrāfiskie dati
Visas grupas bija statistiski ticami vienādas pēc vecuma. Vidējais vecums sievietēm ŪDZ grupā bija 30 gadi (± 3,8), KG - 29,1 gads (± 5,2). Pētījumā nekonstatēja statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām dzīvesvietas (p > 0,05) un nodarbinātības (p > 0,05) ziņā.
Bija statistiski nozīmīga atšķirība starp grupām izglītības līmeņa ziņā (p < 0,05): ŪDZ grupā augstākā izglītība bija 89% pacienšu (KG - 58%).
Bija statistiski nozīmīga atšķirība ģimenes statusā: reģistrētu laulību vairāk bija ŪDZ grupā (76%, KG - 55%).
Pacienšu klīniskie dati
Statistiski nozīmīga atšķirība (p = 0,03) legālo abortu skaitā starp grupām, kas biežāk bija kontroles grupā (73%) nekā ŪDZ grupā (62%).
Pašreizējās grūtniecības laikā nebija statistiski nozīmīgas atšķirības (p > 0,05) starp grupām attiecībā uz grūtnieču anēmiju (15,22% ŪDZ grupā - 19,57% KG), priekšlaicīgu dzemdību draudiem (8,7% ŪDZ grupā - 7,61% KG).
Akūtas elpošanas ceļu vīrusinfekcijas (ARVI) grūtniecības laikā pārslimojušas trīs ŪDZ pacientes un četras KG pacientes (6,52% ŪDZ - 4,35% KG). Trīs ŪDZ pacientes (6,52%) un trīs KG pacientes (3,26%) grūtniecības laikā pārslimojušas urīnceļu infekciju (UCI) un ārstēšanas kursā saņēmušas antibakteriālus līdzekļus. Divas ŪDZ pacientes (4,34%) un viena KG paciente (1,08%) grūtniecības laikā pārslimoja pneimoniju un lietoja antibakteriālus līdzekļus. Preeklampsiju novēroja vienai KG pacientei (1,08%), trim KG pacientēm bija grūtniecības hipertensija (3,26%). Pozitīvs uzsējums uz bēta hemolītisko streptokoku bija vienai ŪDZ pacientei (2,17%) un četrām KG pacientēm (4,35%).
Ekstraģenitālās slimības abās grupās statistiski nozīmīgi neatšķīrās (p = 0,286). Vairogdziedzera slimības (n = 1), reimatoīdās slimības (n = 1), veģetatīvā distonija (n = 1) tika konstatētas ŪDZ pacientēm.
Grūtniecības atrisināšana
Nebija statistiski nozīmīgas (p = 0,825) atšķirības starp grupām grūtniecības atrisināšanā.
Spontānas dzemdības bija 40 ŪDZ pacientēm (86,96%) un 74 KG pacientēm (80,43%).
Inducētas dzemdības bija sešām ŪDZ pacientēm (13,04%) un 12 KG pacientēm (13,04%).
Bija četras ķeizargrieziena operācijas kontroles grupā (4,35%), neviena ŪDZ grupā. Vagināli asistētas dzemdības - divas kontroles grupā (2,17%), neviena ŪDZ grupā.
Indikācijas ķeizargrieziena operācijai divām pacientēm bija patoloģiska kardiotokogramma (KTG), vienai pacientei bija augļa-iegurņa nesaderība, bet vienai pacientei konstatēja akūtu simfizītu.
Nebija statistiski nozīmīgas atšķirības dzemdību stimulācijā (p = 0,953). ŪDZ grupā ar oksitocīnu stimulēja 36,96% pacienšu (n = 17), kontroles grupā - 31,87% (n = 29). Ar amniotomiju ŪDZ grupā nestimulēja nevienu pacienti, bet kontroles grupā stimulēja četras (4,4%).
Nebija statistiski nozīmīgas atšķirības (p > 0,05) dzemdību posmu ilgumā. ŪDZ grupā vidējais I posma ilgums bija 383 minūtes, kontroles grupā - 370 minūtes. II posma vidējais ilgums ŪDZ grupā bija 55 minūtes, kontroles grupā - 30 minūtes. III posma vidējais ilgums ŪDZ grupā bija desmit minūtes, kontroles grupā - 10,5 minūtes.
Dzemdību atsāpināšanas biežumā statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām nekonstatēja (p = 0,152). ŪDZ grupā neatsāpināja 87% sieviešu, kontroles grupā - 76%. Netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība starp grupām intramuskulāro un inhalējamo anestēzijas līdzekļu izmantošanā - 2% ŪDZ grupā izmantoja inhalējamos anestēzijas līdzekļus (slāpekļa oksidulu), nevienai kontroles grupas pacientei to neizmantoja. 11% pacienšu ŪDZ grupā atsāpināja ar intramuskulārās atsāpināšanas metodēm (No-Spa), kontroles grupā šo metodi izmantoja 14%. Bija statistiski nozīmīga (p = 0,029) atšķirība EA izmantošanā: kontroles grupā to izmantoja 10% pacienšu (n = 9), ŪDZ grupā nevienai.
Komplikācijas dzemdību laikā
Statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām (p = 0,0009) konstatēja attiecībā uz I pakāpes maksts un starpenes plīsumiem.
I pakāpes starpenes plīsums bija 63% ŪDZ grupā un 25% kontroles grupā. Nekonstatēja statistiski nozīmīgu atšķirību (p > 0,05) starp parējām maksts un starpenes plīsumu pakāpēm:
II pakāpes starpenes plīsums bija tikai divām pacientēm no kontroles grupas,
dzemdes kakla I pakāpes plīsums - 2,17% ŪDZ grupā un 8% kontroles grupā, dzemdes kakla II pakāpes plīsums - vienai kontroles grupas pacientei (1,08%).
Netika konstatēta statistiski nozīmīga atšķirība (p > 0,05) starp grupām attiecībā uz epiziotomiju - tā veikta 15% pacienšu ŪDZ grupā un 22% no kontroles grupas.
Asins zudums dzemdību laikā abās grupās visām pacientēm bija fizioloģisks - ne vairāk par 500 mililitriem vaginālajās dzemdībās (vidējais 250 ml) un 1000 mililitriem ķeizargrieziena operācijās. Tāpat nevienai pacientei no abām grupām pēcdzemdību periodā netika konstatēta septiska slimība.
Perinatālais iznākums
Grūtniecības atrisinājuma ziņā netika atrasta statistiski nozīmīga atšķirība gestācijas laikā (p = 0,599) un jaundzimušo svarā (p > 0,05). Vidējais gestācijas laiks un jaundzimušo svars grūtniecības atrisinājumā ŪDZ grupā bija 39,87 nedēļas un 3624 grami , kontroles grupā - 39,7 nedēļas un 3605 grami .
Nebija statistiski nozīmīgas atšķirības (p = 0,274) ārstēšanās ilgumā stacionārā starp grupām (3 dienas ŪDZ grupā - 3,4 dienas kontroles grupā). Pētījumā nekonstatēja jaundzimušo dzimuma atšķirību grupās: zēni 39% ŪDZ grupā - 42% kontroles grupā, meitenes 61% ŪDZ grupā - 58% kontroles grupā.
Novērtējums pēc Apgares skalas < 7 ballēm 5. min. abās grupās nebija nevienam jaundzimušajam.
Statistiski nozīmīgas atšķirības starp abām grupām jaundzimušo veselības stāvoklī pēc dzemdībām nebija (p = 0,743). JITN tika ievietoti divi dzemdībās ūdenī dzimušie un viens kontroles grupā dzimušais. Bērnu nodaļā tika ievietoti divi jaundzimušie no ŪDZ grupas un septiņi jaundzimušie no KG. Vienu kontroles grupas jaundzimušo pārveda uz Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcu. Diviem ūdenī dzimušajiem bija RDS, vienam kontroles grupā dzimušajam bija sepse.
Secinājumi
- Dzemdības ūdenī nav saistītas ar lielāku infekcijas un pēcdzemdību asiņošanas risku mātei.
- Dzemdības ūdenī nepalielina infekciju risku jaundzimušajiem.
- Dzemdības ūdenī nav saistītas ar nopietnāku saslimstību jaundzimušajiem, nedz arī elpošanas problēmām, nabas saites plīsumu ar hemorāģiju.
- Dzemdības ūdenī nav saistītas ar zemākiem Apgares skalas rādītājiem pirmajā minūtē pēc dzimšanas.
- Dzemdības ūdenī nepalielina to jaundzimušo skaitu, kas jāievieto bērnu nodaļā vai JITN.
- Iegremdēšanās ūdenī mazina nepieciešamību pēc epidurālās anestēzijas.
- Dzemdības ūdenī nepaildzina dzemdību posmus.
- Dzemdībās ūdenī nav lielākas nepieciešamības stimulēt dzemdību darbību ar oksitocīnu.
- Dzemdēšana ūdenī nemazina maksts un starpenes plīsumu biežumu, bet pazemina maksts un starpenes plīsumu smaguma pakāpi.
- Dzemdības ūdenī nav saistītas ar lielāku nepieciešamību pēc ķirurģiskas iejaukšanās.
ceturtdiena, 2013. gada 27. jūnijs
Dakteru žurnāls par biežākajām ginekoloģiskajām kaitēm
Pasaules literatūras apskati
Biežākās ginekoloģiskās slimības un to pārvaldība
Pildava S., Baidekalna I. | Jūnijs 2013
Sievietes reproduktīvā vecumā vizītē pie ginekologa visbiežāk sūdzas par patoloģiskiem izdalījumiem no maksts un sāpēm iegurņa rajonā. Bakteriāla vaginoze ir biežākais maksts izdalījumu cēlonis sievietēm reproduktīvā vecumā, apmēram 40–50% no visiem gadījumiem. Endometrioze ir izplatīta veselības problēma sievietēm, ASV un Kanādā no endometriozes cieš 5,5 miljoni sieviešu. Biežākais endometriozes simptoms ir sāpes, lielākoties vēdera, muguras lejasdaļas un iegurņa rajonā. Terapijas mērķis ir mazināt šos simptomus.
Vaginālas infekcijas
Atkārtotu maksts infekciju pārvaldība
Sieviešu slimību ar atkārtotiem vagināliem izdalījumiem pārvaldība ir nopietns uzdevums gan ārstam, gan pacientei. Tomēr ar sistemātisku pieeju lielākajā daļā gadījumu rezultāts ir pozitīvs.
DIFERENCIĀLDIAGNOSTIKA
Sievietēm ar atkārtotām maksts infekcijām ir būtiski pārskatīt simptomus, lai nepalaistu nepamanītas blakus saslimšanas, piemēram, STS: Chlamydia trachomatis 80% sieviešu ir asimptomātiska un Neisseria gonorrhoeae apmēram 50% gadījumu ir asimptomātiska, bet abas šīs baktērijas var būt cēlonis izdalījumiem no maksts.
Arī personīgās higiēnas ieradumi var mainīt maksts mikrofloru.
Ir jāizvērtē, kas tieši notiek pēc empīriskas ārstēšanas: simptomi uzlabojas un tad atgriežas vai tie nemainās. Ir jāizvērtē arī citi medikamenti, ko paciente lieto (piemēram, tikko sākta, mainīta vai pārtraukta hormonālā kontracepcija, antibiotiku, kortikosteroīdu lietošana), jo tie var pastiprināt noslieci uz infekcijām, kā arī mainīt izdalījumu veidu un biežumu. Arī psihoseksuālās problēmas un depresija var izpausties ar atkārtotām maksts izdalījumu epizodēm.
Pacientēm ar sūdzībām par izdalījumiem jāveic arī ārējo dzimumorgānu apskate, lai novērtētu, vai nav vulvīta vai čūlu, paciente jāizmeklē ar spoguli, lai novērtētu maksts un dzemdes kakla stāvokli. Sievietes ar neregulāriem simptomiem būtu jāizmeklē tad, kad ir simptomi, lai noteiktu diagnozi.
Pastāvīgas infekcijas gadījumā nepieciešama diferenciāldiagnostika:
• alerģiskas reakcijas, piemēram, kairinājums no higiēnas līdzekļiem, kontakts ar lateksu un spermu;
• atrofisks vaginīts;
• polipi dzemdes kaklā/ektopija - bieži asimptomātiski, bet var palielināt izdalījumu daudzumu un asiņošanu starp mēnešreizēm;
• fistula;
• ģenitālas dermatozes;
• ļaundabīgie audzēji - dažkārt izdalījumi, kas nepadodas tradicionālai terapijai, var būt pirmais ļaundabīgu audzēju simptoms;
• svešķermenis makstī.
Galīgai diagnozes apstiprināšanai jāņem analīzes.
BAKTERIĀLĀ VAGINOZE
Bakteriālā vaginoze (BV) ir visbiežākais patoloģisku izdalījumu no maksts cēlonis sievietēm reproduktīvā vecumā, bet var būt arī sievietēm menopauzē. Tas saistīts ar pārmērīgu anaerobo baktēriju augšanu. Precīza etioloģija nav zināma, bet domājams, ka tas saistīts ar laktobaktēriju skaita samazināšanos apkārtējās vides faktoru ietekmē.
Apmēram 58-88% infekciju tiek izārstētas pēc piecu dienu kursa ar metronidazolu vai klindamicīnu. Tomēr lielai daļai pacienšu neatkarīgi no terapijas veida pēc 3-12 mēnešiem simptomi atkārtojas. Ja simptomi pēc pirmā kursa neizzūd, antibiotiku kurss jāatkārto. Metronidazolam un klindamicīnam ir vienāda efektivitāte, salīdzinot perorālās un vaginālās formas pēc vienas nedēļas un viena mēneša.
Ar placebo kontrolētā nejaušināta iedalījuma pētījumā pierādīja, ka 70% sieviešu, kas vienu nedēļu lietoja metronidazolu, pēc 16 nedēļām simptomi nebija atgriezušies, bet placebo grupā tikai 30% sieviešu bija bez simptomiem. Tomēr, pat ja paciente metronidazolu lietoja uzturošā terapijas kursā, tikai 35% pacienšu 12 nedēļas pēc terapijas pārtraukšanas simptomi nebija atgriezušies, kontroles grupā tie bija 20%. Vēl secināts, ka sievietes, kas lietoja vaginālo metronidazola krēmu, biežāk cieta no vulvovaginālas kandidozes nekā placebo lietotājas.
Vēl pētījumos pierādīts, ka papildu terapija ar vaginālām probiotikām palīdz mazināt atkārtotu BV gadījumu skaitu sešu mēnešu periodā. Vienā pētījumā tika salīdzināta metronidazola divas reizes dienā un vaginālo laktobaktēriju efektivitāte, pēc četrām nedēļām tā izrādījās līdzīga, bet, lietojot vaginālās laktobaktērijas, pēc trīs mēnešiem bija mazāk atkārtotu gadījumu.
Citā nejaušināta iedalījuma pētījumā secināts, ka probiotiku gels ir tikpat efektīvs kā metronidazola gels, apliecinot, ka probiotiku gels ir efektīvs.
KANDIDOZE
20% sieviešu ir asimptomātiskas candida nēsātājas, grūtniecības laikā šis procents palielinās līdz 40%. Aprēķināts, ka 75% sieviešu dzīves laikā ir vismaz viena simptomātiska epizode.
Kandidoze bieži ir grūtniecības laikā, kā arī sievietēm, kas slimo ar cukura diabētu vai dzelzs deficīta anēmiju, lieto antibiotikas vai imunitāti nomācošus ārstniecības līdzekļus.
Pēc lokālas un perorālas terapijas ar azolu 80-95% sieviešu ar akūtu vulvovaginītu klīniski un mikoloģiski izveseļojas. Vienas standarta devas ārstēšana ir tikpat efektīva kā garāka ārstēšana, lielāka sākotnējā deva neietekmē recidīvu biežumu.
Hroniskas C. glabrata infekcijas gadījumā terapijas kursam jābūt ilgākam, piemēram, ar nistatīnu un lokāli lietojamo flucitozīnu, monoterapijā vai kombinācijā ar amfotericīnu un borskābes maksts svecītēm.
Ja simptomi saglabājas vai atkārtojas īsi pēc ārstēšanas kursa beigām un kultūras ir negatīvas, candida ir mazticama, jāapsver citi cēloņi, piemēram, vulvas dermatīts.
Periodiskā kandidoze tiek definēta kā četras vai vairāk simptomātiskas epizodes gada laikā, patoģenēze ir neskaidra. Sākotnējā pārvaldība nozīmē epizožu biežuma uzskaitīšanu un diagnozes apstiprināšanu. Šādām pacientēm optimāla terapija vēl nav izstrādāta, pētījumi turpinās. Pašreizējās rekomendācijas ir intensīva terapija ar pretsēnīšu medikamentiem 10-14 dienas un tad uzturošais režīms reizi nedēļā sešus mēnešus.
NAV PATOLOĢIJAS
Gadījumos, kad neizdodas atrast izdalījumu cēloni un izmeklējumi ir normas robežās, sievietei ļoti rūpīgi jāizskaidro, ka izdalījumiem var būt arī psiholoģiski iemesli. Pamatprincipi ir personīgās higiēnas ievērošana un izvairīšanās no sintētiska apģērba valkāšanas.
KOPSAVILKUMS
Pastāvīgas maksts infekcijas vai tādas, kas atkārtojas, var būt saistītas ar nepareizu sākotnējo diagnozi vai nepareizu terapiju, organisma specifisku atbildes reakciju vai ar pacienti saistītu iemeslu dēļ. Sistēmiska pieeja diagnostikai un ārstēšanai vairākumā gadījumu rezultējas ar simptomu uzlabošanos.
________________________________________________________________________________________________
Sherrard J. Management of recurrent/persistent vaginal infections. Prescribers, 2012; vol. 23, issue 11.
Komentē Dr. I. Baidekalna:
"Pacientes ar šādām sūdzībām tiešām ir ginekologa ikdiena. Ir pacientes, kas ar kādu no šīm problēmām pie ginekologa ierodas atkārtoti - sevišķi bieži recidivējošas bakteriālās vaginozes gadījumā, tad noteikti iesakāma arī Chlamidia trachomatis noteikšana. No prakses varu teikt, ka viena no panākumu atslēgām ir etimoloģiskā faktora atklāšana, kā arī maksts mikrofloras lutināšana ar vaginālajiem probiotiķiem, kas noteikti palīdz izvairīties no recidīviem."
Endometrioze
Iegurņa sāpju mazināšana sievietēm ar endometriozi: ilgtermiņa efektivitāte, ārstējot ar dienogestu
Endometrioze ir hroniska, labdabīga slimība, kas izraisa iegurņa sāpes, dismenoreju un dispareūniju, tā bieži atkārtojas pēc ķirurģiskām manipulācijām. Terapijas mērķis ir mazināt simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti, bet tā saistīta ar blakusparādībām, kas ietekmē šo medikamentu lietošanu ilgtermiņā.
Gonadotropīnu atbrīvojošā hormona (GnRH) agonisti saistīti ar estrogēna daudzuma mazināšanos (piemēram, karstuma viļņi, vagināls sausums, galvassāpes un pavājināts libido) un kaulu demineralizāciju, tāpēc šos medikamentus var lietot ne ilgāk par sešiem mēnešiem. Turklāt simptomu mazināšanās saglabājas īsu posmu pēc ārstēšanas pārtraukšanas. Kombinētos orālos kontraceptīvos līdzekļus plaši lieto endometriozes simptomu mazināšanai, bet šī indikācija daudzās valstīs tiem nav apstiprināta.
Endometriozes ārstēšanā plaši izmanto danazolu, bet tā lietošanu ierobežo blakusparādības. Progestīnu rekomendē ar sāpēm saistītas endometriozes ārstēšanai, bet daļa šīs klases medikamentu, lietojot devu, kas ir efektīva, saistīta ar androgēnu efektu un svara pieaugumu. Pētījuma mērķis bija novērtēt dienogesta ilgtermiņa efektivitāti un drošumu, ārstējot endometriozi, novērojot pacientes pēc ārstēšanas pārtraukšanas.
MATERIĀLI UN METODES
Pētījumā tika iekļautas sievietes ar endometriozi, kas bija jau pabeigušas 12 nedēļu dienogesta pētījumu, ko kontrolēja ar placebo, un 53 nedēļas piedalījās atklātā pagarinājuma pētījumā. Daļa pacienšu tika novērtētas 24 nedēļas pēc ārstēšanas pārtraukšanas. Tas bija daudzcentru pētījums 28 centros Vācijā (n=17), Itālijā (n=5) un Ukrainā (n=6) no 2004. gada jūlija līdz 2007. gada novembrim. Ārstēšanas ilgums tika plānots 36 nedēļas, bet tika pagarināts līdz 52 nedēļām.
Pētījumā tika iesaistītas 168 sievietes ar endometriozi. Iekļaušanas kritēriji: sievietes vecums 18-45 gadi, histoloģiski apstiprināta endometrioze (1.-4. stadijā) 12 mēnešus pirms iekļaušanas pētījumā.
Visas sievietes saņēma dienogestu (2 mg vienu reizi dienā, perorāli). Pētījuma laikā tika novērtētas iegurņa sāpes pēc Vizuālās analogu skalas (VAS), asiņošana, blakusparādības un laboratorijas rādītāji pēc ārstēšanas.
REZULTĀTI
No sievietēm, kas pabeidza placebo kontrolēto pētījumu (n=188), 168 piedalījās pagarinātajā pētījumā. Kopumā 152 sievietes (90,5%) pabeidza pagarināto pētījumu (n=17 - 36 nedēļas un n=132 - 52 nedēļas).
Vidējais VAS punktu skaits pētījuma sākumā bija 34,08 mm kopējā populācijā (27,89 mm sievietēm, ko ārstēja ar dienogestu, un 40,73 mm placebo grupā). Pētījuma beigās vidējais VAS punktu skaits samazinājās līdz 11,52 mm (9,72 mm dienogesta grupā, 13,49 mm placebo grupā). Pēc ārstēšanas pārtraukšanas VAS punktu skaits nedaudz pieauga. Statistiski ticami samazinājās iegurņa sāpes sievietēm, kas turpināja terapiju ar dienogestu (p<0,001).
Dienogesta lietošanas turpināšana bija saistīta ar asiņošanas/smērēšanās dienu samazināšanos, kā arī ilguma samazināšanos. Vidējais asiņošanas biežums un intensitāte mazinājās.
Laboratorijas rādītāji, vitālie rādītāji un ķermeņa svars saglabājās stabils visu pagarināto pētījuma laiku. Pacientēm (n=124), kam ķermeņa masu novērtēja pirms un pēc pētījuma, svara izmaiņas bija 0,58 kg . Novērošanas periodā pēc ārstēšanas pārtraukšanas laboratorijas rādītāji palika bez izmaiņām vai izmaiņas bija minimālas.
Ar medikamenta lietošanu saistītas blakusparādības novēroja 16,1% sieviešu (27/168): krūšu jutīgums (n=7; 4,2%), slikta dūša (n=5; 3%) un uzbudināmība (n=4; 2,4%). Blakusparādības pārsvarā bija vieglas vai vidēji smagas (92,5%). Blakusparādību dēļ ārstēšanos ar dienogestu pārtrauca četras pacientes (2,4%).
SECINĀJUMI
Pētījuma noslēgumā autori secināja, ka terapija ar dienogestu 65 nedēļas ir saistīta ar samazinātām iegurņa sāpēm sievietēm ar endometriozi un ka šis efekts saglabājas vismaz 24 nedēļas pēc ārstēšanās. Ilgtermiņā dienogests ir efektīvs un drošs līdzeklis, kas, turpinot ārstēšanu, mazina sāpes un asiņošanu; iegurņa sāpju samazinājums saglabājas vismaz 24 nedēļas pēc ārstniecības kursa.
________________________________________________________________________________________________
Petraglia F, Hornung D, Seitz C, Faustmann T, Gerlinger C, Luisi S, Lazzeri L, Strowitzki T. Reduced pelvic pain in women with endometriosis: efficacy of long-term dienogest treatment. Archives of Gynecology and Obstetrics, January 2012, Vol. 285, Issue 1: 167-173.
Komentē Dr. I. Baidekalna:
"Terapija ar dienogestu endometriozes ārstēšanai mūsdienās ir nozīmīga - ja paciente ir gados jauna un vēl tikai plāno ģimenes pieaugumu, tad dienogesta preparāti noteikti būtu mana pirmā izvēle vidēji smagas un smagas endometriozes ārstēšanā. Par šo preparātu labo terapeitisko efektivitāti esmu pārliecinājusies praksē."
Levonorgestrelu atbrīvojošā intrauterīnā spirāle simptomātiskas endometriozes ārstēšanā
Ir vairākas iespējas endometriozes ārstēšanai: ķirurģiska, farmakoloģiska, piemēram, olnīcu darbības apspiešana, vai šo metožu kombinācija. Endometriozes ķirurģiskas ārstēšanas mērķis ir izņemt redzamos endometriozes perēkļus. Farmakoterapijas mērķis ir kavēt endometriozes perēkļu augšanu. Iesaka lietot arī levonorgestrelu atbrīvojošo intrauterīno spirāli (LNG IUS).
Pētījuma mērķis bija novērtēt LNG IUS lietošanas efektivitāti pēc operācijas sāpju un recidīvu mazināšanas ziņā, salīdzinot ar gadījumiem, kad pēc operācijas neārstē ne ar vienu medikamentu, izmanto placebo vai kādu no pēcoperācijas terapijas veidiem.
Pētījumā tika apkopti pētījumi, kas publicēti no 2010. gada līdz 2012. gada jūnijam.
Pētījumu apskatā iekļāva tad, ja tika salīdzinātas sievietes, kam endometrioze ārstēta ķirurģiski un tad pēc nejaušināšanas principa uz trim mēnešiem ievietota LNG IUS vai izvēlēts kāds no pēcoperācijas terapijas veidiem, placebo/cits terapijas veids. Diagnostiska laparoskopija viena pati netika iekļauta.
Apskatā tika iekļauti trīs nejaušināta iedalījuma kontrolēti pētījumi. Divos pētījumos konstatēja statistiski ticamu sāpju perioda recidīvu samazinājumu, lietojot LNG IUS (RR=0,22; 95% TI [0,08-0,60]). Sieviešu skaits, kuras ziņoja par izmaiņām menstruācijās, LNG IUS grupā bija statistiski ticami lielāks (RR=37,80; 95% TI [5,4-264,6]), bet sieviešu skaits, kas ārstniecības kursu nepabeidza, starp grupām neatšķīrās (RR=0,66; 95% TI [0,08-5,25]). Vienā pētījumā sievietes, kam bija LNG IUS, ziņoja par sāpju mazināšanos, salīdzinot ar sievietēm, kas lietoja gonadotropīnu atbrīvojošā hormona agonistus, bet šī saistība nebija statistiski ticama.
Pētnieki secināja, ka ir maz, bet konsekventi pierādījumi par LNG IUS lietderību sāpju periodu recidīvu saīsināšanā sievietēm ar endometriozi. Tomēr, lai šos rezultātus apstiprinātu, būtu nepieciešami nejaušināta iedalījuma kontrolēti pētījumi.
________________________________________________________________________________________________
Abou-Setta AM, Houston B, Al_Inany HG, Farguhar C. Levonorgestrel-releasing intrauterine device (LNG-IUD) for symptomatic endometriosis following surgery. Cochrane Database of Systematic Reviews (Online) [2013, 1:CD005072].
Komentē Dr. I. Baidekalna:
"Šis tiešām ir medikaments, kas endometriozes kontekstā patlaban maz aprakstīts, līdz ar to šie rezultāti ir interesanti, labprāt gaidītu tālākos pētījumus - it sevišķi ar jauno hormonālo spirāli ar mazāku hormonu daudzumu, ko šā gada otrajā pusē gaidām Latvijas tirgū. Šī varētu izrādīties alternatīva arī nedzemdējušām sievietēm."
Piena produkti, kalcijs, magnijs, D vitamīns un endometrioze
Endometriozes etioloģija izpētīta vāji, ir identificēti daži modificējamie riska faktori. Piena produkti un dažas uzturvielas var modulēt iekaisumu un imūnos faktorus, kas ir izmainīti sievietēm ar endometriozi.
Pētījumā tika analizēts, vai piena produkti, uzturvielas, kas ir piena produktos, kā arī plazmas 25 D hidroksivitamīna (25(OH)D) līmenis saistīts ar laparoskopiski apstiprinātu endometriozi.
Pētījumā tika izmantoti Otrā māsu veselības pētījuma dati (par 70 556 sievietēm). Uzturs tika novērtēts ar uztura anketu. 25(OH)D līmenis tika aprēķināts katrai no dalībniecēm. No 737 712 persongadiem 14 novērošanas gados (1991.-2005.) laparoskopiski tika apstiprināti 1385 endometriozes gadījumi.
Piena produktu lietošana tika saistīta ar mazāku endometriozes attīstības varbūtību. Sievietēm, kas dienā apēda vairāk par trim porcijām piena produktu, bija par 18% zemāks endometriozes riska līmenis nekā tām, kas ikdienā lietoja divas porcijas piena produktu (RR=0,82; 95% TI [0,71-0,95]; p<0,05). Pēc samērošanas ar jaucējfaktoriem, piena produktu lietošanas palielināšana par vienu porciju dienā saistīta ar 5% endometriozes riska samazinājumu (RR=0,95; 95% TI [0,91-1,00]). Analizējot atsevišķi zema tauku satura piena produktu lietošanu, tika novērota tādi pati saistība. Starp trekniem piena produktiem un endometriozi saistība netika konstatēta.
Turklāt paredzamais plazmas 25(OH)D līmenis bija apgriezti saistīts ar endometriozi. Sievietēm, kam tika prognozēts augsts D vitamīna līmenis, bija par 24% zemāks endometriozes riska līmenis nekā sievietēm ar zemu D vitamīna līmeni. Kopējā kalcija un D vitamīna uzņemšana (arī ar uztura bagātinātājiem) nebija saistīta ar endometriozi. Tomēr kalcija un D vitamīna uzņemšana ar uzturu bija apgriezti saistīta ar endometriozi. Sievietēm, kas ar uzturu uzņēma daudz kalcija, bija mazāka endometriozes attīstības varbūtība (RR=0,79; 95% TI [0,66-0,94]).
Magnija un fosfora uzņemšanai ar uzturu bija apgriezta saistība ar endometriozes attīstības varbūtību. Uzņemot magniju ar uzturu, endometriozes risks mazinājās (RR=0,86; 95% TI [0,73-1,01]). Arī fosfora uzņemšana bija saistīta ar zemāku endometriozes riska līmeni.
Pētnieki secināja, ka augsts D vitamīna līmenis un piena produktu lietošana ikdienas uzturā saistīti ar mazāku endometriozes attīstības varbūtību. Lai gan šie rezultāti būtu jāapstiprina vēl citos pētījumos, tomēr piena produkti un D vitamīns var būt vieni no pirmajiem identificētajiem modificējamajiem endometriozes riska faktoriem.
________________________________________________________________________________________________
Harris HR, Chavarro JE, Malspeis S, Willett WC, Missmer SA. Dairy-Food, Calcium, Magnesium, and Vitamin D Intake and Endometriosis. Am J Epidemiol. 2013; 177(5): 420-430.
Komentē Dr. I. Baidekalna:
"Šis ir interesants pētījums mērenā klimata iedzīvotājām - arī Latvijas. Sievietēm tiešām ir ļoti zems D vitamīna līmenis, tāpēc gan endometriozes, gan arī kalcija vielmaiņas uzlabošanai tumšajā laikā noteikti rekomendētu D vitamīnu lietot visām sievietēm."
Dzimumorgānu kārpu rašanās biežums Zviedrijā pirms un pēc cilvēka papilomas vīrusa vakcīnas ieviešanas
Vairāk nekā 90% visu dzimumorgānu kārpu cēlonis ir cilvēka papilomas vīrusa (HPV) 6. un 11. tips. Tāpēc būtiski novērtēt dzimumorgānu kārpu rašanās biežumu pirms un pēc HPV vakcinācijas ieviešanas.
Saslimstību rēķināja pēc informācijas par iedzīvotājiem 10-44 gadu vecumā, kuri 2006.-2010. gadā dzīvoja Zviedrijā. Lai definētu dzimumorgānu kārpu epizodes, tika izmantots izrakstīto medikamentu reģistrs un nacionālais pacientu reģistrs. Laika tendenču aprēķināšanai tika izmantota Poisona regresija.
2010. gadā vecuma standartizēta dzimumorgānu kārpu sastopamība visbiežākā bija 20 gadus vecu sieviešu populācijā (956 gadījumi uz 100 000), savukārt vīriešiem sastopamība biežāka bija vecumā nedaudz virs 24 gadiem (1137 gadījumi uz 100 000). 2006.-2007. gadā saslimstība ar dzimumorgānu kārpām absolūtos skaitļos nedaudz lielāka bija vīriešiem nekā sievietēm. 2008.-2010. gadā sastopamība vīriešu populācijā pieauga, savukārt sieviešu populācijā mazinājās. 17-18 gadu vecām sievietēm dzimumorgānu kārpu biežums 2006.-2010. gadā samazinājās par 25%, būtisks samazinājums tika novērots līdz 25 gadu vecumam.
Pētījuma rezultāti rāda dzimumorgānu kārpu rašanās biežuma samazināšanos jaunām sievietēm, ko varētu izskaidrot ar HPV vakcinācijas ieviešanu.
________________________________________________________________________________________________
Levall A, Herweijer E, Arnheim-Dahlstrom L, Waluml H, Fransl E, Sparenl P, Simard JF. Incidence of Genital Warts in Sweden Before and After Quadrivalent Human Papillomavirus Vaccine Availability. J Infect Dis, 2012; 206(6): 860-866.
Komentē dr. I. Baidekalna:
"Šī ir aktuāla problēma, kas visbiežāk rada stresu un neizpratni pacientēs - kur es varēju inficēties ar HPV vīrusu? Pilnībā piekrītu tam, ka dzimumorgānu kārpas tomēr vairāk ir gados jaunām pacientēm, kas nesen sākušas dzimumdzīvi."
Dzimumorgānu kārpu ārstēšana ar imikvimoda krēmu
Par ārējo dzimumorgānu kārpām pacienti sūdzas ļoti bieži, ASV katru gadu reģistrē 500 000-1 000 000 jaunu gadījumu. Dzimumorgānu kārpu etioloģiju saista ar neonkoloģiskajiem HPV celmiem (6. un 11. celmu), ko pārnes seksuālu kontaktu ceļā. Lai gan kārpas var būt asimptomātiskas, pacientiem var būt arī nieze, dispareūnija un dedzināšanas sajūta anālajā-ģenitālajā rajonā. Blakus fiziskām sāpēm un diskomfortam kārpas var radīt arī psiholoģiskus traucējumus. Kārpas var radīt trauksmi ārstēšanas efektivitātes un/vai kārpu atkārtošanās dēļ, kā arī tāpēc, ka bojājums var kļūt ļaundabīgs. Dzimumorgānu kārpu radītais veselības un ekonomiskais slogs ir nozīmīgs. Kāds no ārstēšanas veidiem jāpiedāvā visiem pacientiem. Iespējas ir vairākas: no ķirurģiskas izgriešanas, destruktīvām manipulācijām (krioķirurģija un lāzerablācija) līdz lokāli lietojamiem medikamentiem, šīs metodes bieži kombinē. Pašreizējās terapijas metodes lielākoties vērstas uz kārpu likvidēšanu, nevis vīrusa elimināciju. Šobrīd trūkst pierādījumu, ka šie terapijas veidi ir efektīvi ilgtermiņā.
Ārstēšana ar imikvimoda krēmu ir galvenā šā apraksta tēma.
Imikvimoda 5% krēms
Imikvimoda 5% krēmu lietošanai apstiprināja jau 1997. gadā, tas ir lokāli lietojams imūnmodulators, ko pacients var uzklāt pats. To lieto ne tikai dzimumorgānu kārpu ārstēšanai, bet arī sīkas bazālo šūnu karcinomas un sejas/galvas ādas aktīniskās keratozes gadījumā. Tomēr medikamenta precīzs darbības mehānisms vēl arvien ir neskaidrs, iespējams, ka imikvimods aktivē imūnās šūnas, saistoties ar šūnu membrānām līdzīgiem receptoriem. Tāpēc notiek vairāku citokīnu sekrēcija, piemēram, interferona α, interleikīna-6 un audzēja nekrozes faktora α, kam ir liela nozīme iekaisuma atbildē, kas veicina kārpu izzušanu. Turklāt pacientiem, kas ārstējas ar imikvimodu, tiek novērota arī vīrusa slodzes mazināšanās.
Imikvimoda krēms jāuzklāj pirms gulētiešanas trīs reizes nedēļā ne ilgāk par 16 nedēļām. Reizēm novēro blakusparādības, piemēram, niezi, eritēmu, dedzināšanas sajūtu, iekaisumu, čūlošanos un sāpes. Dažkārt pacientam var rasties sistēmiskas blaknes, piemēram, galvassāpes, muskuļu sāpes, nogurums un vispārējs vājums.
Klīniskā pētījumā secināts, ka 56% pacientu kārpas izzūd, labāks iznākums novērots sievietēm (77%) nekā vīriešiem (40%), turklāt rezultāts ātrāk novērots sievietēm (8 nedēļas) nekā vīriešiem (12 nedēļas). Recidīvi novēroti 13% gadījumu.
Vairākos klīniskos pētījumos analizēta efektivitāte un drošums, ārstējot pacientus ar imikvimoda 5% krēmu, un secināts, ka lietošanas ilgums var ietekmēt pacienta līdzestību.
Imikvimoda 3,75% krēms
Imikvimoda 3,75% krēmu ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde nesen apstiprinājusi dzimumorgānu kārpu ārstēšanai. Divos III fāzes divkārt slēptos un ar placebo kontrolētos pētījumos pierādīts, ka imikvimoda 3,75% krēms ir statistiski ticami efektīvāks par placebo, turklāt recidīvi pēc tā lietošanas konstatēti reti. Būtiski, ka ārstēšanās režīms ar imikvimoda 3,75% krēmu ir īsāks (līdz 8 nedēļām) nekā ar 5% krēmu, blakusparādības attīstās retāk.
________________________________________________________________________________________________
Yanofsky VR, Patel RV, Goldberg G. Genital Warts. A Comprehensive Review. J Clin Aesthet Dermatol, 2012 June; 5(6): 25-36.
Komentē Dr. I. Baidekalna:
"Lietojot imikvimoda krēmu, svarīga ir precīza uzklāšana uz kondilomām. Pētījumu rezultāti par jauno 3,75% krēmu ir interesanti, skatīsimies, kā tas darbosies klīniskajā praksē."
trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs
Kāpēc mums tik daudz jāpiemaksā par ārstēšanos?
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/121268/kapec-latvija-medicinai-atvel-4--5-reizes-mazak-naudas-neka-eiropa-apinis-iesaka-risinajumu
visu rakstu lasiet šeit:
„Vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati ir mazāka par vidējo pensiju - 180 latiem, bet cerības, ka medicīnas māsas neaizbrauks strādāt uz Norvēģiju vai kādām citām valstīm par 6 - 8 reizes lielāku algu, kļūst par utopiju,” atgādina Apinis.
Protams, dažādām valstīm ir dažāda biezuma valsts kopēja budžeta maciņi, taču salīdzināma ir valstu labā griba atvēlēt šim mērķim noteiktu procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ja Rietumeiropā valstis iedzīvotāju veselībai atvēl 6 - 7% no IKP, Austrumeiropā – 4 - 6%, bet Latvijā tikai 3% no jau tā plānā valsts maciņa.
Šī attieksme pret medicīnu aizsākās jau 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma - medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Lai gan Godmaņa ierēķinātās „pateicības” pēdējos 20 gados ir pamatīgi apkarotas, tomēr valsts savu attieksmi pret tautas veselības aprūpei atvēlamo procentu palikusi joprojām nemainīga. Tāpēc piketā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, prasīs valdībai ar 2014.gadu palielināt veselības aprūpes finansējumu līdz 4,5% no iekšzemes kopprodukta.
Lai gan nākamā gada valsts budžets solās būt par 60 miljoniem latu lielāks, tomēr dažādu vajadzību valstij ir daudz un valsts labā griba atbalstīt medicīnu draud vien procentuāli samazināties.
Pēteris Apinis reālas rezerves redz pašvaldībās. „Pavērosim Latvijas budžeta pīrāgu. Latvija ir izveidota nevis par valsts centralizētas varas valsti, bet par pašvaldību valsti. Paskatieties - premjers saņēmis gadā 23 tūkstoši latu, bet Nils Ušakovs kā Rīgas mērs (kopā ar ienākumiem no Rīgas brīvostas) 54 tūkstošus latu. Mazpilsētas mērs, kā likums, pelna vairāk nekā ministrs. Premjers taupa katru latu, bet Rīgas pilsēta iepērk jaunus tramvajus par miljoniem, kas tukši vizinās uz Mežaparku. Cilvēkiem patīk jaunie tramvaji, bet skaidrs, ka tie nopirkti par neadekvāti lielu naudu, par nodokļu maksātāju naudu, brīdī, kad vienkāršām zālēm bērniem līdzekļu nepietiek.
Rīgā tiek būvēti nami maznodrošinātajiem par 1600 latiem kvadrātmetrā, lai gan varētu kaut vai Bolderājā, kur katrs trešais dzīvoklis brīvs, tos izremontēt maznodrošinātajiem par 200 latiem kvadrātmetrā. Tas notiek tikai tāpēc, ka kādam vajadzīga daļa,” pašvaldību naudas tērēšanas sistēmu skaidro Apinis.
„Pirmais piedāvājums ir Veselības ministrijai pārņemt pašvaldības funkciju - nodrošināt pakalpojuma pieejamību un sabiedrības veselības nodrošinājumu kopā ar visu naudu. Un premjerministram pārdomāt, ka tieši šāds piedāvājums ievērojami sakārto valsts veselības aprūpi. Mazā valstī uz 2 miljoniem iedzīvotāju nevar būt simt dažādu veselības aprūpes pieejamības sistēmu. Veselības aprūpe atņemtu pašvaldībām šo viņām neraksturīgo funkciju līdz ar 150 miljoniem, un ticiet - veselības aprūpes līmenis paceltos par pakāpi,” prognozē Pēteris Apinis.
Lūk, Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa viedoklis un ieteikumi:
Budžets kā pārplēsts lupatu deķis jeb veselības sistēmas „izdegšanas sindroms”
Neviens šodien pat neapstrīd faktu par to, ka Rietumeiropā iedzīvotāju veselībai tiek atvēlēti 6-7% no IKP, Austrumeiropā - 4-6%, bet Latvijā - 3%. Neviens neapstrīd to, ka IKP Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir divkārt mazāks par Rietumeiropu. Tātad uz katru iedzīvotāju Latvijā solidāri tērē 4-5 reizes mazāk naudas nekā citās Eiropas valstīs. Un mēs jautājam – „kāpēc?”.
Pirmkārt jau tāpēc, ka Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā http://www.fin.ee , var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus - cik, kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma - medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā no 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzēto 4,1% vai pat 4,5%, bet piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu) un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup. Ja nākamā gada budžeta veidošana būs tikpat ignoranta kā līdz šim, tad ar nelielu pielikumu veselības budžets beidzot būs mazāks par 3% no IKP.
Otrkārt, tas ir tāpēc, ka Latvijas valsts ilgstoši darbojusies pēc vēlēšanu gaidīšanas principa, bet īsteni uzticami vēlētāji Latvijā ir bijuši tikai pensionāri. Šā iemesla dēļ pensijas vienmēr bijušas Latvijas politiķu „svētās govis”. Atcerieties - 2009. gadā valsts sektorā strādājošajiem algas tika samazinātas par 25%, bet pensijas netika aiztiktas. Reālās darba algas kļuva mazākas par pensijām. Šodien visi runā par pensiju indeksāciju, aicina indeksēt pensijas līdz 250 latiem, bet neviens negrasās atjaunot 2008. gada algu medicīnas māsai. Vidējā medicīnas māsas alga (uz rokas, strādājot vairāk nekā slodzi - Ls 234, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati) Latvijā pašlaik ir mazāka ne tikai par šo skaitli, bet arī par vidējo pensiju - 180 lati. Līdz ar to Latvija ir valsts, kur valsts alga ir mazāka par pensiju. Cerības, ka medicīnas māsas neaizbrauks strādāt uz Norvēģiju par 6-8 reizes lielāku algu, kļūst par utopiju. Es vēlos atgādināt visiem pensiju indeksācijas faniem - ja Latvijas valsts indeksēs pensijas līdz 250 latiem, medicīnai un izglītībai finansiāla pieauguma nebūs.
Treškārt, tas ir politiskās retorikas dēļ. Apzinoties, ka Latvijā ir daži desmiti ārstu, kas pelna vairākus tūkstošus mēnesī (tiesa, ar šādu kvalifikāciju ASV viņi pelnītu 50 tūkstošus dolāru mēnesī), Latvijas politika, publicistika, KNAB tantes un citi izliekas, ka visām medicīnas māsām, ārstu palīgiem, vecmātēm ar augstāko izglītību un lielu atbildību jāstrādā par naudu, kas ir mazākas par iztikas minimumu (iztikas minimums Latvijā 177 lati, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati). Vēl vairāk - jebkuru mediķu iebildi pārvērš par politisku kampaņu, piemēram, KNAB televīzijas kampaņu pret ārstiem. Politiskā retorika Latvijā nepieļauj domu, ka līdzekļi ir vajadzīgi nevis mediķiem, bet gan pacientiem, ka lielākā daļa veselības līdzekļu aiziet zālēm, aparatūrai, pārsienamajiem materiāliem, operāciju zāļu iekārtām, slimnīcu gaismai un siltumam, ātrās palīdzības mašīnu detaļām un benzīnam.
Latvijas politiķi ir vidēja gadagājuma cilvēki, kas pieredzi par medicīnu smēlušies galvenokārt gripas laikā vai kalnu slēpošanā salaužot roku. Atbilstoši tam viņi neuztver veselības pakalpojuma nopietnību - viņi vēl nezina, ka lielāko daļu naudas medicīna tērē vecu cilvēku ārstēšanā. Tieši pēdējos dzīves gados, ārstējot vēzi vai insultu, cukura diabētu vai sirds asinsvadu mazspēju, tiek tērēts vairāk nekā visā mūžā kopā. Gluži tāpat kā vecs cilvēks vēlas ārstēt savu kaiti un dzīvot dažus gadus ilgāk, arī šodienas politiķis agri vai vēlu kļūs vecs, tērēs lielus sabiedriskos līdzekļus savai ārstēšanai. Un tad par to gādās tie, kas tad maksās nodokļus. Latvijas lielākā sāpe ir nepamatoti liels līdzmaksājums, pacientu iemaksa un maksas pakalpojumi, kas kopā medicīnā ienes gandrīz pusi no visiem līdzekļiem. Latvija nav valsts, kur veselais solidāri maksā par slimo, - Latvija ir valsts, kur pusi naudas jāsagramsta slimajam pašam. Un tā ir reāli Latvijas kā valsts mazspēja.
Sabiedrības veselības globālas attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā (Latvijā vēl straujāk). Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Veselības aprūpē dominē vecu hronisku iedzīvotāju ārstēšana. Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Šeit rodas medicīnas pamatparadokss - jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei. Visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu.
Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi - lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu - lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm - jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, „Parex” bankas glābšanai utt.
Un tomēr - atgriezīsimies pie mūsu pamatuzstādījuma - Latvijas valsts budžets ir sakārtots tā, ka veselībai ir iedota ceturtā daļa līdzekļu par maz. Un neviens netaisās pārskatīt kopbudžeta sastādīšanu, bet papildus piedalīt kaut ko no tā, ko nodokļu maksātāji vairāk samaksā. Tātad - valsts budžets 2014. gadā būs par kādiem 100 miljoniem lielāks (Valdis Dombrovskis man privātā sarunā ir teicis, ka 60 - 70 miljoni, bet gan jau viņu piespiedīs padalīt kaut ko uz nākotnes rēķina), un visi mēģinās šo naudiņu sadalīt - skolotāju algām, Piebalgas ceļu remontam, jaunajai Gaismas pilij, cietumu atjaunošanai, jauniem krasta apsardzes kuģiem, dalībai olimpiskajās spēlēs un gaidāmajai Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā.
Par visu pārējo Finanšu ministrijas ierēdņi braši teiks - vairāk iedot nevaram, tad jums kaut kam jāņem nost. Un vēl ar asariņu acīs piebildīs, ka tad jau nāksies noņemt zinātnei, bāreņu pabalstiem vai psihiski slimu ļaužu pansionātam. Es pajautāju saviem kolēģiem - kam tad naudu ņemt nost, un viņi visi iekliedzās - armijai. Bet Latvijai taču būtu jāpilda savas saistības par aizsardzības budžetu 2% apmērā (no budžeta, nevis IKP!), nu labi - kaut vai tos pašus 1,2%, ko šogad.
Un tomēr pavērosim Latvijas budžeta pīrāgu. Latvija ir izveidota nevis par valsts centralizētas varas valsti, bet par pašvaldību valsti. Paskatieties - premjers saņēmis gadā 23 tūkstoši latu, bet Nils Ušakovs kā Rīgas mērs (kopā ar ienākumiem no Rīgas brīvostas) 54 tūkstošus latu. Mazpilsētas mērs, kā likums, pelna vairāk nekā ministrs. Premjers taupa katru latu, bet Rīgas pilsēta iepērk jaunus tramvajus par miljoniem, kas tukši vizinās uz Mežaparku. Cilvēkiem patīk jaunie tramvaji, bet skaidrs, ka tie nopirkti par neadekvāti lielu naudu, par nodokļu maksātāju naudu, brīdī, kad vienkāršām zālēm bērniem līdzekļu nepietiek.
Rīgā tiek būvēti nami maznodrošinātajiem par 1600 latiem kvadrātmetrā, lai gan varētu kaut vai Bolderājā, kur katrs trešais dzīvoklis brīvs, tos izremontēt maznodrošinātajiem par 200 latiem kvadrātmetrā. Tas notiek tikai tāpēc, ka kādam vajadzīga daļa.
Trešais piemērs ir ziņa, ka kūrortpilsēta deva 70-85% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Tātad kūrortpilsētai vienkārši budžets bija par 70% pārspīlēti liels.
Pašvaldību funkcijās ir arī veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšana saviem iedzīvotājiem un sabiedrības veselības funkcijas. Katra pašvaldība to pilda pēc savas izpratnes. Daļā pašvaldību lēmumus par veselību pieņem mērs pats, citās - kāds no deputātiem, parasti ārsts vai ārsta palīgs, kas uz Latvijas kopējo veselības aprūpi skatās no sava zvanu torņa, bet citās lēmumi ir vienkārši - iegādāties datortomogrāfu, nopirkt jaunus datorus vai izremontēt telpas. Rezultātā mums ir vairāk nekā 2000 radioloģisko vienību (datortomogrāfu, magnētiskās rezonanses datoru, digitālo rentgenaparātu) uz nepilniem 200 radiologiem, mums ir lielākais ar datortomogrāfu un magnētisko rezonansi izmeklēto iedzīvotāju skaits, galu galā - mums ir konkurējoši datortomogrāfi viens pretim otram pilsētas slimnīcā un poliklīnikā. Tas viss tik un tā nāk no mūsu kopējās naudas. Un nekādas reālas atbildības. Tiesa, dažas pašvaldības veselībai novirza patiesi lielus līdzekļus, slimnīcas izremontētas un aprīkotas daudzkārt jaudīgāk nekā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, bet sistēmai tas pārlieku nepalīdz.
Pirmais piedāvājums ir Veselības ministrijai pārņemt pašvaldības funkciju - nodrošināt pakalpojuma pieejamību un sabiedrības veselības nodrošinājumu kopā ar visu naudu. Un premjerministram pārdomāt, ka tieši šāds piedāvājums ievērojami sakārto valsts veselības aprūpi. Mazā valstī uz 2 miljoniem iedzīvotāju nevar būt simt dažādu veselības aprūpes pieejamības sistēmu. Veselības aprūpe atņemtu pašvaldībām šo viņām neraksturīgo funkciju līdz ar 150 miljoniem, un ticiet - veselības aprūpes līmenis paceltos par pakāpi.
Latvijas attīstību pašlaik var formulēt kā šķēršļu skrējienu starp divām vēlēšanām, kur augstais kavēklis ar ūdensbedri būs Eiropas atzinums par Latvijas gatavību pievienošanai eiro zonai. Vieglatlētikā 3000 metru šķēršļu skrējienā katrā aplī ir piecas barjeras, bet aiz vienas no tām ir gandrīz 5 metrus gara ūdensbedre. Latvijas valsts stadiona skrejceļš nav gluds arī pārējā distances daļā. Neredzēdami priekšā gludu distanci un skaidrus sacensību noteikumus, liela daļa dalībnieku izdeg, ko medicīnā mēs saucam par izdegšanas sindromu. Kaut pasaulē runā par izdegšanas sindromu atsevišķu profesiju pārstāvjiem (parasti tiem, kam jāsniedz palīdzība citiem, - mediķiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem un lielu uzņēmumu vadītājiem), literatūrā nereti parādās ziņas par kolektīvu izdegšanu. Pašlaik rodas iespaids, ka kolektīvi „izdeg” Latvijas valsts. Un valsts arogances dēļ visvairāk izdeg medicīna - kā cilvēki, tā sistēma. Gaidīsim 9. jūliju, kad Eiropa dos savu atzinumu par lata nomaiņu pret eiro, un tad tik sāksies jampadracis - kā budžeta pārplēsto deķi katra nozare raus uz savu pusi.
Anda Leiškalne/ Foto: Edijs Pālens/ LETA
visu rakstu lasiet šeit:
Kāpēc Latvijā medicīnai atvēl 4 – 5 reizes mazāk naudas nekā Eiropā? Apinis iesaka risinājumu (4)
19.jūnijs 2013 14:06
Šodien, 19. jūnijā, kad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība rīko pie Ministru kabineta mītiņu „Par sociālo taisnīgumu - pret nabadzību”, lai aktualizētu jautājumu par cienīgu darbu un dzīves apstākļiem Latvijā, Latvijas ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis atgādina par krimināli zemajām medmāsu un daudzu citu mediķu algām, skaidro to iemeslus un piedāvā risinājumus.
Latvijas ārstu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Apinis.
Jelgavā tēvs seksuāli izmantojis savas trīs meitas: vecākā – 12 gadus vecā - stāvoklī? (62)
Lembergam pietuvinātas personas mirst brīdi pirms liecību sniegšanas (185)
Ventspilī sieviete ar maziem bērniem ielec no tilta Ventā; abi zēni miruši (212)
Sinoptiķi brīdina! Latvijā gaidāms intensīvs un ilgstošs karstums (8)
Ventā ar bērniem ielēkusī sieviete bijusi depresijā un bez darba (214)
Protams, dažādām valstīm ir dažāda biezuma valsts kopēja budžeta maciņi, taču salīdzināma ir valstu labā griba atvēlēt šim mērķim noteiktu procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ja Rietumeiropā valstis iedzīvotāju veselībai atvēl 6 - 7% no IKP, Austrumeiropā – 4 - 6%, bet Latvijā tikai 3% no jau tā plānā valsts maciņa.
Šī attieksme pret medicīnu aizsākās jau 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma - medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Lai gan Godmaņa ierēķinātās „pateicības” pēdējos 20 gados ir pamatīgi apkarotas, tomēr valsts savu attieksmi pret tautas veselības aprūpei atvēlamo procentu palikusi joprojām nemainīga. Tāpēc piketā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, prasīs valdībai ar 2014.gadu palielināt veselības aprūpes finansējumu līdz 4,5% no iekšzemes kopprodukta.
Lai gan nākamā gada valsts budžets solās būt par 60 miljoniem latu lielāks, tomēr dažādu vajadzību valstij ir daudz un valsts labā griba atbalstīt medicīnu draud vien procentuāli samazināties.
Pēteris Apinis reālas rezerves redz pašvaldībās. „Pavērosim Latvijas budžeta pīrāgu. Latvija ir izveidota nevis par valsts centralizētas varas valsti, bet par pašvaldību valsti. Paskatieties - premjers saņēmis gadā 23 tūkstoši latu, bet Nils Ušakovs kā Rīgas mērs (kopā ar ienākumiem no Rīgas brīvostas) 54 tūkstošus latu. Mazpilsētas mērs, kā likums, pelna vairāk nekā ministrs. Premjers taupa katru latu, bet Rīgas pilsēta iepērk jaunus tramvajus par miljoniem, kas tukši vizinās uz Mežaparku. Cilvēkiem patīk jaunie tramvaji, bet skaidrs, ka tie nopirkti par neadekvāti lielu naudu, par nodokļu maksātāju naudu, brīdī, kad vienkāršām zālēm bērniem līdzekļu nepietiek.
Rīgā tiek būvēti nami maznodrošinātajiem par 1600 latiem kvadrātmetrā, lai gan varētu kaut vai Bolderājā, kur katrs trešais dzīvoklis brīvs, tos izremontēt maznodrošinātajiem par 200 latiem kvadrātmetrā. Tas notiek tikai tāpēc, ka kādam vajadzīga daļa,” pašvaldību naudas tērēšanas sistēmu skaidro Apinis.
„Pirmais piedāvājums ir Veselības ministrijai pārņemt pašvaldības funkciju - nodrošināt pakalpojuma pieejamību un sabiedrības veselības nodrošinājumu kopā ar visu naudu. Un premjerministram pārdomāt, ka tieši šāds piedāvājums ievērojami sakārto valsts veselības aprūpi. Mazā valstī uz 2 miljoniem iedzīvotāju nevar būt simt dažādu veselības aprūpes pieejamības sistēmu. Veselības aprūpe atņemtu pašvaldībām šo viņām neraksturīgo funkciju līdz ar 150 miljoniem, un ticiet - veselības aprūpes līmenis paceltos par pakāpi,” prognozē Pēteris Apinis.
Lūk, Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa viedoklis un ieteikumi:
Budžets kā pārplēsts lupatu deķis jeb veselības sistēmas „izdegšanas sindroms”
Neviens šodien pat neapstrīd faktu par to, ka Rietumeiropā iedzīvotāju veselībai tiek atvēlēti 6-7% no IKP, Austrumeiropā - 4-6%, bet Latvijā - 3%. Neviens neapstrīd to, ka IKP Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir divkārt mazāks par Rietumeiropu. Tātad uz katru iedzīvotāju Latvijā solidāri tērē 4-5 reizes mazāk naudas nekā citās Eiropas valstīs. Un mēs jautājam – „kāpēc?”.
Pirmkārt jau tāpēc, ka Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā http://www.fin.ee , var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus - cik, kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma - medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā no 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzēto 4,1% vai pat 4,5%, bet piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu) un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup. Ja nākamā gada budžeta veidošana būs tikpat ignoranta kā līdz šim, tad ar nelielu pielikumu veselības budžets beidzot būs mazāks par 3% no IKP.
Otrkārt, tas ir tāpēc, ka Latvijas valsts ilgstoši darbojusies pēc vēlēšanu gaidīšanas principa, bet īsteni uzticami vēlētāji Latvijā ir bijuši tikai pensionāri. Šā iemesla dēļ pensijas vienmēr bijušas Latvijas politiķu „svētās govis”. Atcerieties - 2009. gadā valsts sektorā strādājošajiem algas tika samazinātas par 25%, bet pensijas netika aiztiktas. Reālās darba algas kļuva mazākas par pensijām. Šodien visi runā par pensiju indeksāciju, aicina indeksēt pensijas līdz 250 latiem, bet neviens negrasās atjaunot 2008. gada algu medicīnas māsai. Vidējā medicīnas māsas alga (uz rokas, strādājot vairāk nekā slodzi - Ls 234, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati) Latvijā pašlaik ir mazāka ne tikai par šo skaitli, bet arī par vidējo pensiju - 180 lati. Līdz ar to Latvija ir valsts, kur valsts alga ir mazāka par pensiju. Cerības, ka medicīnas māsas neaizbrauks strādāt uz Norvēģiju par 6-8 reizes lielāku algu, kļūst par utopiju. Es vēlos atgādināt visiem pensiju indeksācijas faniem - ja Latvijas valsts indeksēs pensijas līdz 250 latiem, medicīnai un izglītībai finansiāla pieauguma nebūs.
Treškārt, tas ir politiskās retorikas dēļ. Apzinoties, ka Latvijā ir daži desmiti ārstu, kas pelna vairākus tūkstošus mēnesī (tiesa, ar šādu kvalifikāciju ASV viņi pelnītu 50 tūkstošus dolāru mēnesī), Latvijas politika, publicistika, KNAB tantes un citi izliekas, ka visām medicīnas māsām, ārstu palīgiem, vecmātēm ar augstāko izglītību un lielu atbildību jāstrādā par naudu, kas ir mazākas par iztikas minimumu (iztikas minimums Latvijā 177 lati, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati). Vēl vairāk - jebkuru mediķu iebildi pārvērš par politisku kampaņu, piemēram, KNAB televīzijas kampaņu pret ārstiem. Politiskā retorika Latvijā nepieļauj domu, ka līdzekļi ir vajadzīgi nevis mediķiem, bet gan pacientiem, ka lielākā daļa veselības līdzekļu aiziet zālēm, aparatūrai, pārsienamajiem materiāliem, operāciju zāļu iekārtām, slimnīcu gaismai un siltumam, ātrās palīdzības mašīnu detaļām un benzīnam.
Latvijas politiķi ir vidēja gadagājuma cilvēki, kas pieredzi par medicīnu smēlušies galvenokārt gripas laikā vai kalnu slēpošanā salaužot roku. Atbilstoši tam viņi neuztver veselības pakalpojuma nopietnību - viņi vēl nezina, ka lielāko daļu naudas medicīna tērē vecu cilvēku ārstēšanā. Tieši pēdējos dzīves gados, ārstējot vēzi vai insultu, cukura diabētu vai sirds asinsvadu mazspēju, tiek tērēts vairāk nekā visā mūžā kopā. Gluži tāpat kā vecs cilvēks vēlas ārstēt savu kaiti un dzīvot dažus gadus ilgāk, arī šodienas politiķis agri vai vēlu kļūs vecs, tērēs lielus sabiedriskos līdzekļus savai ārstēšanai. Un tad par to gādās tie, kas tad maksās nodokļus. Latvijas lielākā sāpe ir nepamatoti liels līdzmaksājums, pacientu iemaksa un maksas pakalpojumi, kas kopā medicīnā ienes gandrīz pusi no visiem līdzekļiem. Latvija nav valsts, kur veselais solidāri maksā par slimo, - Latvija ir valsts, kur pusi naudas jāsagramsta slimajam pašam. Un tā ir reāli Latvijas kā valsts mazspēja.
Sabiedrības veselības globālas attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā (Latvijā vēl straujāk). Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Veselības aprūpē dominē vecu hronisku iedzīvotāju ārstēšana. Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Šeit rodas medicīnas pamatparadokss - jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei. Visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu.
Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi - lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu - lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm - jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, „Parex” bankas glābšanai utt.
Un tomēr - atgriezīsimies pie mūsu pamatuzstādījuma - Latvijas valsts budžets ir sakārtots tā, ka veselībai ir iedota ceturtā daļa līdzekļu par maz. Un neviens netaisās pārskatīt kopbudžeta sastādīšanu, bet papildus piedalīt kaut ko no tā, ko nodokļu maksātāji vairāk samaksā. Tātad - valsts budžets 2014. gadā būs par kādiem 100 miljoniem lielāks (Valdis Dombrovskis man privātā sarunā ir teicis, ka 60 - 70 miljoni, bet gan jau viņu piespiedīs padalīt kaut ko uz nākotnes rēķina), un visi mēģinās šo naudiņu sadalīt - skolotāju algām, Piebalgas ceļu remontam, jaunajai Gaismas pilij, cietumu atjaunošanai, jauniem krasta apsardzes kuģiem, dalībai olimpiskajās spēlēs un gaidāmajai Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā.
Par visu pārējo Finanšu ministrijas ierēdņi braši teiks - vairāk iedot nevaram, tad jums kaut kam jāņem nost. Un vēl ar asariņu acīs piebildīs, ka tad jau nāksies noņemt zinātnei, bāreņu pabalstiem vai psihiski slimu ļaužu pansionātam. Es pajautāju saviem kolēģiem - kam tad naudu ņemt nost, un viņi visi iekliedzās - armijai. Bet Latvijai taču būtu jāpilda savas saistības par aizsardzības budžetu 2% apmērā (no budžeta, nevis IKP!), nu labi - kaut vai tos pašus 1,2%, ko šogad.
Un tomēr pavērosim Latvijas budžeta pīrāgu. Latvija ir izveidota nevis par valsts centralizētas varas valsti, bet par pašvaldību valsti. Paskatieties - premjers saņēmis gadā 23 tūkstoši latu, bet Nils Ušakovs kā Rīgas mērs (kopā ar ienākumiem no Rīgas brīvostas) 54 tūkstošus latu. Mazpilsētas mērs, kā likums, pelna vairāk nekā ministrs. Premjers taupa katru latu, bet Rīgas pilsēta iepērk jaunus tramvajus par miljoniem, kas tukši vizinās uz Mežaparku. Cilvēkiem patīk jaunie tramvaji, bet skaidrs, ka tie nopirkti par neadekvāti lielu naudu, par nodokļu maksātāju naudu, brīdī, kad vienkāršām zālēm bērniem līdzekļu nepietiek.
Rīgā tiek būvēti nami maznodrošinātajiem par 1600 latiem kvadrātmetrā, lai gan varētu kaut vai Bolderājā, kur katrs trešais dzīvoklis brīvs, tos izremontēt maznodrošinātajiem par 200 latiem kvadrātmetrā. Tas notiek tikai tāpēc, ka kādam vajadzīga daļa.
Trešais piemērs ir ziņa, ka kūrortpilsēta deva 70-85% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Tātad kūrortpilsētai vienkārši budžets bija par 70% pārspīlēti liels.
Pašvaldību funkcijās ir arī veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšana saviem iedzīvotājiem un sabiedrības veselības funkcijas. Katra pašvaldība to pilda pēc savas izpratnes. Daļā pašvaldību lēmumus par veselību pieņem mērs pats, citās - kāds no deputātiem, parasti ārsts vai ārsta palīgs, kas uz Latvijas kopējo veselības aprūpi skatās no sava zvanu torņa, bet citās lēmumi ir vienkārši - iegādāties datortomogrāfu, nopirkt jaunus datorus vai izremontēt telpas. Rezultātā mums ir vairāk nekā 2000 radioloģisko vienību (datortomogrāfu, magnētiskās rezonanses datoru, digitālo rentgenaparātu) uz nepilniem 200 radiologiem, mums ir lielākais ar datortomogrāfu un magnētisko rezonansi izmeklēto iedzīvotāju skaits, galu galā - mums ir konkurējoši datortomogrāfi viens pretim otram pilsētas slimnīcā un poliklīnikā. Tas viss tik un tā nāk no mūsu kopējās naudas. Un nekādas reālas atbildības. Tiesa, dažas pašvaldības veselībai novirza patiesi lielus līdzekļus, slimnīcas izremontētas un aprīkotas daudzkārt jaudīgāk nekā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, bet sistēmai tas pārlieku nepalīdz.
Pirmais piedāvājums ir Veselības ministrijai pārņemt pašvaldības funkciju - nodrošināt pakalpojuma pieejamību un sabiedrības veselības nodrošinājumu kopā ar visu naudu. Un premjerministram pārdomāt, ka tieši šāds piedāvājums ievērojami sakārto valsts veselības aprūpi. Mazā valstī uz 2 miljoniem iedzīvotāju nevar būt simt dažādu veselības aprūpes pieejamības sistēmu. Veselības aprūpe atņemtu pašvaldībām šo viņām neraksturīgo funkciju līdz ar 150 miljoniem, un ticiet - veselības aprūpes līmenis paceltos par pakāpi.
Latvijas attīstību pašlaik var formulēt kā šķēršļu skrējienu starp divām vēlēšanām, kur augstais kavēklis ar ūdensbedri būs Eiropas atzinums par Latvijas gatavību pievienošanai eiro zonai. Vieglatlētikā 3000 metru šķēršļu skrējienā katrā aplī ir piecas barjeras, bet aiz vienas no tām ir gandrīz 5 metrus gara ūdensbedre. Latvijas valsts stadiona skrejceļš nav gluds arī pārējā distances daļā. Neredzēdami priekšā gludu distanci un skaidrus sacensību noteikumus, liela daļa dalībnieku izdeg, ko medicīnā mēs saucam par izdegšanas sindromu. Kaut pasaulē runā par izdegšanas sindromu atsevišķu profesiju pārstāvjiem (parasti tiem, kam jāsniedz palīdzība citiem, - mediķiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem un lielu uzņēmumu vadītājiem), literatūrā nereti parādās ziņas par kolektīvu izdegšanu. Pašlaik rodas iespaids, ka kolektīvi „izdeg” Latvijas valsts. Un valsts arogances dēļ visvairāk izdeg medicīna - kā cilvēki, tā sistēma. Gaidīsim 9. jūliju, kad Eiropa dos savu atzinumu par lata nomaiņu pret eiro, un tad tik sāksies jampadracis - kā budžeta pārplēsto deķi katra nozare raus uz savu pusi.
Anda Leiškalne/ Foto: Edijs Pālens/ LETA
Abonēt:
Ziņas (Atom)