Prese par dr. Kociņu



Intervija ar dakteri Ievas 6. numurāJa esi palaidusi gadām žurnāla Ieva sesto numuru, kurā bija intervija ar dakteri Juri Kocinu, to iespējams izlasīt arī elektroniskihttps://www.manizurnali.lv/flip/7079930


Viens kungs un vi­su ve­cu­mu dā­mas
(žurnāls „Patiesā Dzīve” 2008. gada maijā - N9 )

Ju­ris Ko­ciņš, gi­ne­ko­logs un dzem­dī­bu spe­ci­ālists, ir Lim­ba­žu slim­nī­cas gi­ne­ko­lo­ģis­kās no­da­ļas va­dī­tājs. «Pa gi­ne­ko­lo­ģis­ko lī­ni­ju» Dr. Ko­ciņš da­ra vi­su — gan veic ap­ska­tes, arī ar so­nog­rā­fu, gan pie­ņem dzem­dī­bas un ope­rē. Vi­ņam ir arī pri­vāt­prak­se. Kad gai­dī­ju in­ter­vi­jai no­lik­to lai­ku, no ār­sta ka­bi­ne­ta iz­nā­ku­sī tan­tī­te, mē­te­li mu­gu­rā vil­kda­ma, zem de­gu­na ap­mie­ri­nā­ti gru­dzi­nā­ja: «Kas par vī­rie­ti! Īsts ģe­ne­rā­lis!»

Hen­rie­te Ot­sa
Pir­mais ie­mels, kā­pēc uz sa­ru­nu par sie­vie­šu ve­se­lī­bas pro­blē­mām (un ne ti­kai par to) aici­nā­ju tie­ši ār­stu Ju­ri Ko­ci­ņu, ne­no­lieg­sim zi­nā­mu dzi­mu­mu dis­kri­mi­nā­ci­ju, — šķi­ta in­te­re­san­ti pa­ru­nā­ties ar vī­rie­ti, kurš ār­stē ti­kai un vie­nī­gi sie­vie­tes. Ja nu at­klā­jam par se­vi kaut ko līdz šim ne­zi­nā­mu...
Otrs ie­mesls. Liel­pil­sē­tā am­bu­la­to­ri strā­dā­jošs ārsts ne­pie­ņem dzem­dī­bas; tas, kurš pie­ņem dzem­dī­bas, ne­veic so­nog­rā­fis­kās ap­ska­tes; sa­vu­kārt so­nog­rā­fi­ju pēt­nie­kam vi­sai re­tos ga­dī­ju­mos ir sa­ska­re ar ko ci­tu, kas nav so­nog­rā­fi­ja. Liel­pil­sē­tā gi­ne­ko­logs pēc ap­ska­tes no­sū­ta uz so­nog­rā­fi­ju (lai to veik­tu, rin­dā bie­ži vien jā­gai­da pus­e die­nas), ar so­nog­rā­fi­jas re­zul­tā­tiem at­kār­to­ti jā­do­das at­pa­kaļ pie sa­va gi­ne­ko­lo­ga. Ko­pā trīs vi­zī­tes. Ja ne­pie­cie­ša­ma so­nog­rā­fi­ja arī krū­tīm — piec­as (vēl rei­ze turp un at­pa­kaļ). Viens dak­te­ris būs taus­tī­jis, otrs — re­dzē­jis un ap­rak­stī­jis, ko pir­mais at­kal la­sīs un, bei­gu bei­gās vi­su ko­pā sa­li­cis, iz­da­rīs se­ci­nā­ju­mus. Bū­tu gan lo­ģis­kāk, ja to vi­su da­rī­tu viens ārsts. Bez tam, ja viens dak­te­ris da­ra vi­su, vi­ņa pro­fe­si­onā­la­jam re­dzē­ju­mam ir «pla­šāks spektrs». Arī tā­pēc iz­vē­lē­jos Dr. Ko­ci­ņu.


Darbs kā jau darbs
Jau­tāt gi­ne­ko­lo­gam, vai viņš par šo pro­fe­si­ju sap­ņo­jis kopš bēr­nī­bas, ko­lek­ci­onē­jis gi­ne­ko­lo­ģis­kos spo­gu­ļus un spē­lē­jies ar gi­ne­ko­lo­ģis­ka­jiem krēs­liem, lai­kam gan ne­bū­tu di­ža prā­ta pa­zī­me. Arī uz­dod tik past­ul­bu jau­tā­ju­mu — bet kā jūs tā ie­do­mā­jā­ties mā­cī­ties tie­ši par gi­ne­ko­lo­gu? — pat ne­gra­sī­jos. Ja jau ir mā­cī­jies, tad gan jau kaut kā būs ie­do­mā­jies. Un, ja ga­ru ie­vad­vār­du nav, tad jā­ļauj ru­nāt pa­šam.
«Es vien­kār­ši da­ru sa­vu dar­bu, un — gri­bas do­māt — man tas arī tī­ri la­bi pa­do­das,» rai­ti ie­sāk Dr. Ju­ris Ko­ciņš. «Darbs kā jau darbs, ja esi tam pie­ķē­ries, ir vien­al­ga — gald­nieks, sēt­nieks vai dak­te­ris. Vai dar­ba ir daudz? Kurš gan grib, lai tā bū­tu daudz. Va­ja­dzē­tu ti­kai, lai ir daudz­maz la­ba dzī­vo­ša­na. To­mēr ka­bi­ne­tā man ir prak­tis­ki viss, kas ne­pie­cie­šams di­ag­nos­ti­kai un ci­tām am­bu­la­to­rām dar­bī­bām. Jā, arī so­nog­rā­fi­jas vei­cu gan krū­tīm, gan vē­de­ram, gan iek­šē­jiem dzi­mum­or­gā­niem. Es­mu se­vi iz­lu­ti­nā­jis. Man va­jag tā — ja es­mu kaut ko sa­taus­tī­jis, man pa­šam tas arī jā­redz «ar aci». Pie­mē­ram, ol­nī­cas ir ļo­ti dī­vains or­gāns — vie­nā brī­dī tās at­ro­das vie­nā vie­tā, pēc brī­ža — jau ci­tā. Jo ma­zāk ol­nī­cās bi­jis ie­kai­su­mu, jo kus­tī­gā­kas tās ir. Bie­ži vien ir tā — ar ro­ku taus­tot, ne­kā nav, bet pa­ska­ties ar apa­rā­tu — ir! Ol­nī­cu audzē­ji ir tie audzē­ji, ku­rus at­klāj ne­jau­ši — ja ļo­ti pa­vei­cas, 1. vai 2. sta­di­jā,» stās­ta Dr. Ko­ciņš, ku­ram vai­rā­ku dak­te­ru «sis­tē­ma» acīm­re­dza­mi ne­pa­tīk. (Jā­pie­bilst, arī pa­cien­tēm ne­no­lie­dza­mi ir ēr­tāk sa­ņemt «vi­su» vie­nā pie­gā­jie­nā, ne­vis dir­nēt aiz dur­vīm vai­rā­kas rei­zes.) «Ska­tī­ties ci­ta slē­dzie­nu ir tā­pat kā ka­ta­lo­gā ie­pir­kties. Ja ne­esi ap­taus­tī­jis, tu īs­ti ne­va­ri zi­nāt, kas tas vis­pār ir. Jau pie­mi­nē­tās mi­omas var būt ļo­ti at­šķi­rī­gas; tas ir di­na­misks pro­cess, nav jau rent­ge­na bil­de. Ag­rāk vi­si bi­ja ļo­ti nas­ki uz ope­rē­ša­nu, bet ta­gad ro­kas ne­ce­ļas, kā ti­kai kas, tā tū­līt griezt!»


Maz­liet prom no aka­dē­mis­kā
Mī­ļās dā­mas, šis nu gan jums ne­pa­tiks! Sā­ku­mā brēk­siet, pēc tam maz­liet pa­do­mā­siet un... — kas zi­na — klu­sī­tēm pie­kri­tī­siet, ka iz­klau­sās gan­drīz tā kā pēc pa­tie­sī­bas.
At­zī­šos — nav ga­dī­jies sa­stapt daudz ār­stu, ku­ri do­mā­tu arī ci­tās, ne ti­kai em­pī­ris­ki aka­dē­mis­kās ka­te­go­ri­jās. Dr. Ko­ciņš ir viens no ne­dau­dza­jiem. Strik­ti pa­zi­ņo­dams, ka pie sa­vām kai­tēm lie­lā­ko­ties pa­šas vien esam vai­nī­gas — pie­mē­ram, mi­omas mēdz būt sie­vie­tēm, ku­ras ne­da­lās ar mī­les­tī­bu —, viņš ris­kē iz­rai­sīt sa­šu­tu­mu te­ju pus­ē sie­vie­šu virs 40 (ša­jā ve­cu­ma gru­pā mi­omas ir vi­sai iz­pla­tī­ta ne­bū­ša­na).
«Kas ir mi­oma? Mi­oma var būt naids pret vī­rie­ti! Sa­vu­kārt iz­da­lī­ju­mi var slēpt aiz­vai­no­ju­mu un tā­das kā zau­dē­tā­ja iz­jū­tas; en­do­met­ri­oze (kad dzem­des gļot­ādas šū­nas at­ro­das ār­pus dzem­des, ne sa­vā vie­tā) — ja sie­vie­te vēl nav se­vi at­ra­du­si kā sie­vie­ti, bet ero­zi­ja — ja vi­ņa par se­vi nav pār­lie­ci­nā­ta,» bez ma­zā­kā žē­lu­ma no­skai­ta Dr. Ko­ciņš un tur­pi­na, «un, ja vēl mā­tei bi­jis krūts vē­zis un pēc tam tas ir arī mei­tai, ne­do­mā­ju, ka tas ir ģe­nē­ti­kas jau­tā­jums. Mei­ta at­kār­to mā­tes do­mu gā­jie­nu un at­tiek­smi, tā ie­dzī­vo­jo­ties ta­jās pa­šās vai­nās. Pie­mē­ram, tā pa­ti mas­to­pā­ti­ja, kas ro­das, ja sie­vie­te past­ip­ri­nā­ti uz­trau­cas par to, ko teiks cil­vē­ki, un dzī­vo ne­vis sa­vu, bet sve­šas dzī­ves, var pār­iet pa­ti no se­vis, ko­līdz sie­vie­tei pa­rā­dās ci­ta do­mi­nan­te — vī­rie­tis, darbs vai kas cits. Un vis­pār! Ta­gad vi­sas sie­vie­tes par ve­čiem tai­sās! Pa­dod ti­kai vi­ņām zir­gus un var­būt vēl zo­be­nu pie sā­niem... Cik sie­vie­šu stai­gā svār­kos, un cik ir tā­du, kas tie­šām ir kā sie­vie­tes? Vi­sas ir cī­nī­tā­jas, vi­sas grib pie­ņemt lē­mu­mus, kaut gan lē­mu­mu pie­ņem­ša­na nav sie­vie­tes darbs!»
Tā. Gri­bē­ju vī­rie­ti — da­bū­ju. Te bez li­ris­kas at­kā­pes ne­iz­tikt, jo, pro­tams, jā­bļauj pre­tī — kas vēl ne­būs, kaut kāds vī­riš­ķis no­teiks, kas man der, kas — ne! Un gri­bas jau­tāt, ku­ru gan spēj aiz­raut bik­la se­dza­cī­te, kas knik­sē un ap­brī­nas pil­nām ac­ti­ņām ska­tās kun­gam un pa­vēl­nie­kam mu­tē? Stop! Bet, mī­ļās dā­mas, kā ar ne­iz­lē­mī­ga­jiem muļ­ļām, ne­iz­da­rī­ga­jiem «brem­zēm» un «me­mu­riem», ku­ri min­sti­nās mū­ža ga­ru­mā un ce­rī­gi lūr uz mam­mu vai sie­vu (tā­dam «mem­ļa­kam» tas ir viens un tas pats) — sak’, iz­do­mā tu kaut ko? Go­dī­gi sa­kot, sie­vie­te to­mēr gai­da, ka «pro­ce­sa vir­zī­tājs» būs vī­rie­tis, bet kun­dzēm, ku­ras vi­su zi­na la­bāk, bū­tu jā­pār­la­sa Lū­le Vīl­ma — tur ap­rak­stī­tas vi­sas kai­tes, kas ce­ļas no pār­mē­rī­ga sva­rī­gu­ma, vī­rie­šu rī­pe­lē­ša­nas utt.
Bet — tur­pi­nā­sim! «Vā­jā­kam vī­rie­tim jā­mek­lē vā­jā­ka sie­vie­te, lai bū­tu līdz­svars,» ārsts ne­sa­tri­ci­nā­mi skaid­ro. «Pre­tē­jā ga­dī­ju­mā, ja sie­vie­te būs stip­rā­ka, es ļo­ti šau­bos, vai vi­ņai ar tā­du vī­ru būs la­bi gul­tā — var­būt pie­nā­ku­ma pēc vi­ņa tur kaut ko da­rīs, to­mēr... ja sie­vie­tei nav ne­kā­das bi­jā­ša­nas vai — pat ot­rā­di — vī­ram pa­šam no sie­vas ir bail, tad ne­kā­da jē­dzī­gā sek­sa tur ne­būs. Ja sie­vie­te ir gu­vu­si pār­sva­ru pār vī­rie­ti, vi­ņa ir ļo­ti daudz zau­dē­ju­si no vi­sa pā­rē­jā. Vēl pār­a at­tie­cī­bās vī­rie­tim sie­vie­te ir sva­rī­gā­ka par bēr­niem, un arī sie­vie­tei pir­ma­jā vie­tā jā­būt vī­rie­tim, ti­kai pēc tam — bēr­nam. (Ārsts redz ma­nu kri­ti­cis­ma pil­no se­ju, bet iz­lie­kas ne­ko ne­ma­nām un at­tīs­ta do­mu tā­lāk.) Ja tiem lie­la­jiem būs la­bi, tad la­bi būs arī ma­za­jiem, bet, ja sie­vie­te pēc bēr­na pie­dzim­ša­nas re­dzēs ti­kai bēr­nu un vīrs ju­tī­sies at­stumts, tad ne­kā la­ba tur ne­būs. Tā ro­das dar­ba­ho­li­ķi, kas ne­grib nākt mā­jās, un ve­cā la­bā kla­si­ka — šņa­bis un ci­tas sie­vie­tes. Kaut kur jau tam vī­ram ir jā­pa­liek... At­tie­cī­bās vis­grū­tāk ir ne­kāpt vir­sū ar­vien tam pa­šam grā­bek­lim, pie ku­ra aiz­vien kāds ne­zi­nāms spēks vil­ktin velk...
Vai ir no­zī­me pa­cien­tēm skaid­rot šo as­pek­tu — pro­ti, ka sli­mī­bā var būt vai­no­ja­ma pa­šas do­mā­ša­na un at­tiek­sme? — ēr­cī­gi no­pra­su.
Ārsts pa­raus­ta ple­cus: «Kā ku­rai. To jūt jau pēc pār­is vār­diem.»


Gi­ne­ko­lo­ģi­ja, sekss un ci­ti zvē­ri
«Ar sek­su ir tā,» Dr. Ko­ci­ņam at­bil­de jau ir ga­ta­va, «tik­līdz ne­no­tiek ener­ģi­jas ap­mai­ņa, tā uz­reiz vei­do­jas sa­strē­gums. Bet, ja sie­vie­tei gul­tā viss ir kār­tī­bā, tad gi­ne­ko­lo­gam tur nav, ko da­rīt! Pro­tams, ru­nā­jot par sek­su, jā­pie­min kontra­cep­ci­ja. Gal­ve­nais — tā cil­vē­kam at­brī­vo gal­vu un vi­ņam vairs nav vi­su lai­ku jā­uz­trau­cas par ne­plā­no­tu grūt­nie­cī­bu. Var jau teikt — «man tab­le­tes ne­pa­tīk», to­mēr tas ir vis­dro­šā­kais veids. Kad tu beidz tās lie­tot, tad esi tur­pat, kur pirms tam. Ja sie­vie­te ne­var at­slā­bi­nā­ties, tā­lāk var gai­dīt kā­du ie­kai­su­mu, iz­da­lī­ju­mus, sā­pes vē­de­rā, sā­pes krus­tos, sa­strē­gu­mu ma­za­jā ie­gur­nī...»
Bet, ja sie­vie­tei sek­sa nav, ne­maz nav un il­gi nav, kā tas var ie­spai­dot gi­ne­ko­lo­ģis­ko ve­se­lī­bu? — pra­su.
«Vai no­teik­ti jā­dzī­vo dzi­mum­dzī­ve?...» ārsts no­pū­šas. «Ja pie­ņem si­tu­āci­ju tā­du, kā­da tā ir — nu nav paš­rei­zē­jā pe­ri­odā tā par­tne­ra — un mie­rī­gi dzī­vo, daudz par to gal­vu ne­lau­zot, ne­kā­das pro­blē­mas ne­draud. Bet, ja no rī­tiem mos­tas ar do­mu — tā, dzī­ve pa­iet tukš­gai­tā, viss ir ga­lī­gi ga­rām, bet pa ce­ļam uz dar­bu to vien redz, kā — re, kur nor­māls vī­rie­tis aiz­gā­ja, re, kāds smuks pā­rī­tis nāk pre­tī —, tad, lai arī dzi­mum­dzī­vi ne­dzī­vo, sie­vie­te ne­mi­tī­gi sū­ta pa­ti sev at­tie­cī­gus im­pul­sus. Vi­sas šū­ni­ņas ta­ču ir sav­star­pē­ji sais­tī­tas — tā nav, ka gal­vā būs vie­na do­ma, bet «tā vie­ta» par to ne­ko ne­no­jau­tīs — kaut kā­da viļ­ņo­ša­nās to­mēr no­tiek... Bet, ja cil­vēks ir pil­nī­gi asek­su­āls un vi­ņam mī­lē­ša­nās pro­cess ir vien­al­dzīgs prin­ci­pā, tad ne­kas ļauns ne­no­tiek. Vi­ņam nav pro­blē­mu, šī dzī­ves da­ļa vi­ņu ne­skar un ne­kā­du no­blo­ķē­ju­mu nav.»
Vai pēc 40 ga­du ve­cu­ma ie­spē­ja pa­likt stā­vok­lī pa­tie­si ir tik nie­cī­ga, ka šā ve­cu­ma dā­mas jau var gan­drīz at­vieg­lo­ti uz­el­pot, pro­tams, ja vien ne­grib bēr­nu? — tur­pi­nu iz­jau­tāt jau drau­dzī­gā­kā to­nī.
«Pa­rā­diet man kā­du gi­ne­ko­lo­gu, kurš tā teiks! Es to ne­teik­šu!» Dr. Ko­ciņš no ka­te­go­ris­kiem pa­zi­ņo­ju­miem no­ro­be­žo­jas. «Var ga­dī­ties jaun­a mī­la, sau­lai­na va­sa­ra, labs ga­ra­stā­vok­lis, brī­niš­ķīgs sekss, un da­ba teiks — viss no­tiek! Ko tas mai­na, ja 20 ga­du ve­cu­mā ir lie­lā­ka ie­spē­ja­mī­ba pa­likt stā­vok­lī ne­kā 40 ga­dos? Pat ja pa­liek pus­pro­cents, var­būt tas ir ta­vē­jais!»
Vai gi­ne­ko­logs dar­ba lai­kā tur­pi­na būt vī­rie­tis — ta­jā no­zī­mē, ka vi­ļus ne­vi­ļus to­mēr pa­cien­tei «ie­liek at­zī­mi»? Vai to­mēr ārsts pa­liek pil­nī­gi bez­kais­līgs — vien­al­ga, vai veic ap­ska­ti su­per­mo­de­lei vai ve­cai sir­mmā­mi­ņai? — jau­tā­jums iz­šau­jas glu­ži kā pe­tar­de.
«Pasarg’ Dievs!» dak­te­ris pat sa­le­cas. «Kā­da at­zī­mes lik­ša­na — tad ta­ču ne­var strā­dāt! Ko­līdz cil­vēks ap­sē­žas, man prā­tā ir ti­kai vi­ņa pro­blē­mas, ne­ko ci­tu ne­re­dzu. Es pat lā­ga ne­pa­zīs­tu cil­vē­kus — zi­nu vi­ņus ti­kai pēc kar­tī­tēm. Lai pie­griez­tu vē­rī­bu vi­zu­āla­jām īpat­nī­bām, va­ja­dzē­tu būt kā­dām iz­teik­tām at­šķi­rī­bām, ko nav ie­spē­jams ne­pa­ma­nīt — pie­mē­ram, pīr­sin­gam. Dak­te­rim, kurš sāk vē­rot kaut ko ci­tu, kas ne­at­tie­cas uz vi­ņa dar­bu, no dar­ba ir jā­ai­ziet, viņš vairs ne­būs adek­vāts. Un tas ne­at­tie­cas ti­kai uz gi­ne­ko­lo­gu — gi­ne­ko­logs ti­kai ir tu­vāk «cen­tram». (At­skan sir­snī­gi smiek­li.)»
Bet kā ar pre­tē­ju vie­dok­li — ir dzir­dēts, ka ār­stam vī­rie­tim (ja vien viņš nav psi­hi­atrs — pa­melns hu­mors iz li­te­ra­tū­ras! — aut.) pret pa­cien­ti kā sie­vie­ti ir imu­ni­tā­te. Ja gi­ne­ko­logs ir pie­ņē­mis dzem­dī­bas, vei­cis abor­tu etc., tad jeb­ku­ras sim­pā­ti­jas ap­ri­ori ir no­lem­tas kra­ham ti­kai šā fak­ta dēļ vien. Ko par šā­du «uz­stā­dī­ju­mu» sa­ka Dr. Ko­ciņš?
«O! Tik ka­te­go­ris­ki es ne­ņem­tos ne­ko ap­gal­vot, arī kat­ram li­ku­mam var ap­iet ar lī­ku­mu. Sa­ka jau gan, ka vī­rie­tis mīl ar acīm, bet ne­kad ne­būs tā, ka viņš būs re­dzē­jis vi­su, un ga­lu ga­lā bez tām re­dza­ma­jām ir arī ci­tas lie­tas. Arī vī­rie­tis var mī­lēt ar ausīm, bet mī­las pār­i pir­mos trīs ga­dus vis­pār ko­pā sa­tur de­guns (jo ne­ap­zi­nā­ti mūs vie­nu pie ot­ra ir pie­vil­ku­si tie­ši smar­ža un fe­ro­mo­ni) — ti­kai pēc tam sāc ska­tī­ties, kas īs­ti tas ir, ar ko tu te ko­pā dzī­vo...»
Un kā ir ar po­ten­ci­āla­jām dā­mu sim­pā­ti­jām pret dak­te­ri? Vai tad, kad jūs bi­jāt vēl jaun­āks un vēl smu­kāks, ne­ga­dī­jās pa­cien­tes, ku­rām ap­ska­te šķi­ta glu­ži ne­at­lie­ka­ma trīs (četr­as, piec­as) rei­zes mē­ne­sī? — jau­tā­ju, jau ie­priekš ne­ti­cot, ka tā ne­kad nav bi­jis.
«Tas ir ār­kār­tīgs re­tums,» Dr. Ko­ciņš no­smīn. «Bet šā­das si­tu­āci­jas var «nākt priekš­ā» ne ti­kai gi­ne­ko­lo­gam — arī jeb­ku­ram ci­tam ār­stam, arī pār­de­vē­jam vai kurp­nie­kam. Es tā­dās ka­te­go­ri­jās ne­do­mā­ju, un tad jau nav in­te­re­san­ti, jo pat vis­ne­kai­tī­gā­ka­jai flir­tē­ša­nai va­ja­dzī­gi di­vi. Bet ir dzir­dēts, ka tā­dos ga­dī­ju­mos ļo­ti dzie­di­no­ši ie­dar­bo­jas nau­da. Pa­gā­ju­ša­jā rei­zē mak­sā­ja tik, šo­reiz — jau tik, bet nā­kam­reiz vis­pār būs ši­tik... Ar to pa­šu arī jau­tā­jums būs at­ri­si­nāts.»


Par bē­dī­gi sla­ve­no vī­ru­su
Tad nu tā — pirms kā­da lai­ka ti­ka pa­zi­ņots, ka dzem­des kak­la vē­zi iz­rai­sa vī­russ, ku­ru sie­vie­tei var «at­nest» vī­rie­tis, un nav no­zī­mes tam, pirms cik il­ga lai­ka vī­rie­tis kļu­vis par vī­ru­sa nē­sā­tā­ju. Tur­klāt sie­vie­te, no ku­ras viņš to «da­bū­jis», var vī­ru­su nē­sāt vi­su mū­žu un tā arī ne­sa­slimt, bet ci­ta, ku­rai tas «at­nests», var sa­slimt. Īsi sa­kot, ie­spē­ja­mas vis­da­žā­dā­kās va­ri­āci­jas, kam nav sa­ka­ra ar iz­lai­dī­gu dzī­ves­vei­du. Ta­gad tiek pie­dā­vā­tas vak­cī­nas, gan ti­kai ļo­ti jaun­ām mei­te­nēm. Te­orē­tis­ki dro­šī­bā var būt ti­kai tā­di pār­i, kas viens ot­ram bi­ju­ši pirm­ie un pa­li­ku­ši vie­nī­gie. Bet es gri­bu no­skaid­rot, lūk, ko — vai šis vī­russ ne­pa­zūd ne­kad — res­pek­tī­vi, ja vī­rie­tis ir tā nē­sā­tājs, vai tas ir po­ten­ci­āli bīs­tams vi­su at­li­ku­šo mū­žu?
«Tas ir pa­pil­lo­ma­to­zais vī­russ, un or­ga­nisms prin­ci­pā tiek ar to ga­lā, bet pēc kā­da lai­ka vī­russ var pa­rā­dī­ties at­kal,» skaid­ro Dr. Ko­ciņš. «Jā­pie­bilst, ka šis vī­russ ir ļo­ti pla­ši iz­pla­tīts, un pre­tē­ji uz­ska­tam, ka to var «at­nest», ir sa­sto­pams pat pa­vi­sam ma­zām mei­te­nī­tēm, ku­ras vis­pār dzi­mum­dzī­vi nav dzī­vo­ju­šas (tā­pat arī pui­šiem). Un, starp ci­tu, arī vī­rie­ti var vak­ci­nēt, un vi­ņam tā vairs ne­būs. Sie­vie­tēm tā bīs­ta­mī­ba ir tā­da, ka šis vī­russ, ja ir kaut rei­zi no­nā­cis dzem­des kak­la gļot­ādā, var ra­dīt pār­mai­ņas gļot­ādas dzi­ļu­mā. Pro­ti, vī­ru­sa DNS var ie­sais­tī­ties dzem­des kak­la DNS struk­tū­rā — it kā ie­likt zī­mo­gu dzem­des kak­la gļot­ādas dzi­ļā­ka­jos slā­ņos. Un tas pēc kā­da lai­ka zi­nā­mos ap­stāk­ļos (kaut arī pats vī­russ sen jau būs prom un mie­sa no tā būs at­tī­rī­ju­sies) var iz­rai­sīt vē­ža vei­do­ša­nos. Un var ne­iz­rai­sīt... Šis pro­cess gan ne­no­tiek ātr­i, var pa­iet pat pad­smit ga­du. Tik­ko vēl uz­ska­tī­ja, ka ci­to­lo­ģi­ja jā­ņem rei­zi ga­dā, paš­reiz ir iz­rē­ķi­nāts, ka pie­tiek ar rei­zi tri­jos ga­dos (pro­tams, ja kaut kas nav kār­tī­bā, jā­ņem bie­žāk, jo diem­žēl ir iz­ņē­mu­ma ga­dī­ju­mi, kad tas no­tiek ļo­ti strau­ji). Pie­ļau­ju arī, ka tā ir valsts po­li­ti­ka — līdz šim pro­fi­lak­tis­kā ap­ska­te ar ci­to­lo­ģis­ko iz­mek­lē­ša­nu sie­vie­tēm rei­zi ga­dā pie­nā­cās par vel­ti, bet ta­gad ap­ska­te gan ir pa­re­dzē­ta kat­ru ga­du, bet ci­to­lo­ģis­kā iz­mek­lē­ša­na — ti­kai rei­zi tri­jos ga­dos. Tā to­mēr ir nau­das lie­ta — kas mak­sā, tas pa­sū­ta mū­zi­ku, un ša­jā ga­dī­ju­mā mak­sā valsts. (Jo­cī­ga gan tā valsts — vēl tik­ko uz vi­siem stū­riem vai­ma­nā­ja, ka sie­vie­tes par se­vi ne­rū­pē­jas un ka ne­vī­žo aiziet pie ār­sta — aut.)
Par on­ko­lo­ģi­ju gan no­teik­ti jā­pa­sa­ka — mū­su on­ko­lo­gi gi­ne­ko­lo­ģi­jā paš­laik ir sa­snie­gu­ši ļo­ti la­bus re­zul­tā­tus, un ne­pa­vi­sam ne­var teikt, ka on­ko­lo­ģis­ka di­ag­no­ze līdz­inās nā­ves sprie­du­mam. Vai vis­ne­jau­kā­kais ir ol­nī­cu vē­zis?» pār­jau­tā dak­te­ris. «Tie ir da­žā­di, un da­žā­das ir arī ol­nī­cas, tā­lab ie­priekš pa­teikt, kā tās re­aģēs uz te­ra­pi­ju, ir diez­gan grū­ti. Sā­kot­nē­ji, pie­mē­ram, var šķist, ka viss ir ļo­ti slik­ti, bet tad, pie­mē­ro­jot ķī­mij­te­ra­pi­ju, pēk­šņi no­tiek uz­la­bo­ša­nās. Lai­kam no­zī­me ir pir­ma­jās di­vās sta­di­jās, vē­lāk var būt vi­sā­di — di­viem da­žā­diem cil­vē­kiem ar vie­nu di­ag­no­zi ie­spē­ja­mi kar­di­nā­li pre­tē­ji re­zul­tā­ti, tā­dēļ par pa­ma­tu ņemt ti­kai «bet ma­nai kai­mi­ņie­nei bi­ja tā!» no­teik­ti ne­va­ja­dzē­tu. Di­vas kai­mi­ņie­nes ar vie­nu un to pa­šu kai­ti va­rēs le­po­ties ti­kai tā­dā ga­dī­ju­mā, ja pie abām pie­stai­gās ar go­no­re­ju slims kai­miņš...
Par krū­šu ve­se­lī­bu ru­nā­jot, no­tei­kums, ka pēc 50 ga­du ve­cu­ma sie­vie­tei bū­tu vē­lams veikt mam­mog­rā­fi­ju, pa­liek spē­kā. Un ģi­me­nes ār­sti to god­prā­tī­gi ie­vē­ro. To­mēr vērts ie­lā­got — mam­mog­rā­fi­ja un so­nog­rā­fi­ja ir di­vas da­žā­das lie­tas. Jaun­ām mei­te­nēm līdz 35 ga­du ve­cu­mam va­ja­dzē­tu sākt ar so­nog­rā­fi­ju, bet pēc tam jau var tai­sīt arī mam­mog­rā­fi­ju. Ir ga­dī­ju­mi, kad ne­pie­cie­ša­mas abas, jo audi ir da­žā­di. Mam­mog­rā­fi­ja kā­das mi­ni­mā­las iz­mai­ņas audu blī­vu­mā var arī «ne­re­dzēt», bet ta­jā pa­šā lai­kā so­nog­rā­fi­jā tas būs sa­ska­tāms. Es gan sta­tis­ti­ku ne­pē­tu, to­mēr do­mā­ju, ka mēs ar sa­viem ie­lais­ta­jiem krūts dzie­dze­riem ne pā­rāk la­bi iz­ska­tā­mies pa­sau­les mē­ro­gā un var­būt tā­pēc sie­vie­tes tiek past­ip­ri­nā­ti aici­nā­tas uz pro­fi­lak­tis­ka­jām pār­bau­dēm, ie­skai­tot to pa­šu mam­mog­rā­fi­ju. Ie­spē­jams, do­mā­ju ne­pa­rei­zi, to­mēr uz­ska­tu, ka vis­la­bāk sa­vu pa­to­lo­ģi­ju var at­klāt pa­ti sie­vie­te ar pa­šiz­mek­lē­ša­nās me­to­di. Ļo­ti daudz var arī pa­teikt iek­šē­jā balss — nu, ja tev nav itin ne­kā­du sū­dzī­bu, ne­kā tā­da, kas at­šķir­tos no ie­ras­tā, kāds prieks tev tā­pat vien nākt pie gi­ne­ko­lo­ga un rāp­ties uz tā krēs­la?»


Ve­ļa, hi­gi­ēna, pīr­sin­gi...
«Vai strin­gi ir kai­tī­gi? Es pats ne­val­kā­ju, ne­zi­nu... Pa­tie­sī­bā tās vi­sas ve­ļas ir pa­re­dzē­tas ti­kai tam, lai pie­sais­tī­tu vī­rie­ti. Žēl ti­kai, ka ģi­me­nē tās smu­kās lie­tas ne­tiek uz­vil­ktas vī­ra prie­kam, bet ti­kai tad, kad gri­bas «do­ties dzī­vē» vai, ja zi­nāms, ka kaut kur būs jā­ģēr­bjas nost. Tas, kam pa­tie­sī­bā pie­nāk­tos, tas jau to ve­ši­ņu ne­redz... No ve­se­lī­bas vie­dok­ļa — nu, ja tie strin­gi tev ber­zīs, tu ta­ču tī­šu­prāt tos ne­nē­sā­si. Tā­pat kā jeb­ko ci­tu, kas sa­gā­dā ne­ēr­tī­bas. Ie­lik­tnī­ši? No da­bas ne­kā­di ie­smar­ži­nā­ti ie­lik­tnī­ši nav pa­re­dzē­ti, un te var teikt — jo da­bis­kāk, jo la­bāk. Ie­lik­tnī­ti lie­to, lai kat­ru die­nu ne­bū­tu jā­maz­gā bik­sī­tes. Mai­nīt bik­sī­tes vai mai­nīt ie­lik­tnī­ti — kat­ra brī­va iz­vē­le. Biz­ness ir jā­tai­sa, un ie­lik­tnī­ši ir jā­pār­dod, bet es tos ne no­lie­dzu, ne ie­sa­ku — šis nav jau­tā­jums, kas ma­ni īpa­ši no­dar­bi­nā­tu. Tas gan var ak­tu­ali­zē­ties tad, kad jā­sa­mek­lē kā­das pro­blē­mas sak­ne — un tad tiek «ņem­ti cau­ri» ne ti­kai ie­lik­tnī­ši, bet ve­ļas pul­ve­ri, zie­pes, viss, ko ēd, un viss, ko sie­vie­te lie­to. Rei­zēm at­klā­jas, ka pro­blē­mu iz­rai­sī­ju­si pat skrop­stu tu­ša vai na­gu la­ka... Sie­vie­te var būt aler­ģis­ka, arī kāds pro­dukts var iz­rai­sīt sē­nī­ti. Sa­vu­kārt aler­ģis­ka re­ak­ci­ja var iz­rai­sīt past­ip­ri­nā­tu gļot­ādas re­ak­ci­ju — pie­mē­ram, ra­dīt tūs­ku, un pie vai­nas iz­rā­dī­sies skrop­stu tu­ša. Par tam­po­niem un pa­ke­tēm — kā cil­vēks grib, tā lai da­ra. Ja, lie­to­jot tam­po­nus, viņš jū­tas la­bi — lai ta­ču viņš jū­tas la­bi! Kā­pēc vi­ņu mā­cīt? Te­orē­tis­kā lī­me­nī ir rak­sti par bak­te­ri­āli sep­tis­ko šo­ku, bet īs­ti ne­viens nav pie­rā­dī­jis, ka tas bū­tu tie­ši no tam­po­niem. Un mēs ne­va­ram dro­ši zi­nāt, ka šie rak­sti nav pa­ke­šu ra­žo­tā­ju in­spi­rē­ti. Ne­var ņemt gal­vā vi­sus rak­stus pēc kār­tas! Pie­mē­ram, «pa­tei­co­ties» rak­stiem, ta­gad ir pil­nī­gi sa­grau­ta hor­mo­nus aiz­vie­to­jo­šās te­ra­pi­jas lie­to­ša­na — sā­ku­mā lie­to­ja pa la­bi un pa krei­si, sie­vie­tes bi­ja ļo­ti ap­mie­ri­nā­tas un ļo­ti la­bi ju­tās, bet tad pēk­šņi pa­rā­dī­jās kāds ame­ri­kā­ņu pē­tī­jums un vi­si kļu­va ār­kār­tī­gi pie­sar­dzī­gi. Pēc ma­nas sa­pra­ša­nas — šo pē­tī­ju­mu pa­sū­tī­ja uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, sirds zā­ļu un vēl da­žu ci­tu me­di­ka­men­tu ra­žo­tā­ji. Jo sie­vie­te, kas lie­to hor­mo­nus aiz­vie­to­jo­šo te­ra­pi­ju, acīm­re­dza­mi jū­tas ie­vē­ro­ja­mi la­bāk, tā­pēc va­ja­dzē­ja at­rast, kur pie­sie­ties — lai vi­ņa to­mēr la­bi ne­jus­tos un pir­ktu vi­su, ko vi­ņai grib pār­dot. Tā­pat ir ar bai­dī­ša­nu par hor­mo­nā­lo tab­le­šu it kā kai­tī­gu­mu — ja vie­nai no mil­jo­na var­būt tie­šām bi­ju­šas pro­blē­mas, tad to iz­man­to par ie­bie­dē­ša­nas me­hā­nis­mu.»
Smu­ki nav, bet gri­bu pa­vai­cāt arī par hi­gi­ēnu — vai tie­šām mēdz būt arī pa­cien­tes, ku­ras vis­pirms pra­sī­tos aiz­sū­tīt uz pir­ti? «Jā, ir gan, bet — nu ko tu vi­ņām pa­da­rī­si...» ārsts ir ļo­ti to­le­rants. «Es do­mā­ju, ka ša­jā zi­ņā es­mu maz­liet la­bā­kā si­tu­āci­jā, jo «no­strā­dā» dzi­mu­mu at­šķi­rī­ba. Ja zi­nu, ka man ar šo pa­cien­ti būs jā­tie­kas at­kār­to­ti, tad (gan ti­kai jau pēc ap­ska­tes) pa­sa­ku — var­būt nā­kam­reiz pa­maz­gā­jie­ties... Pa­tie­sī­bā «uz­brau­ciens» par ne­maz­gā­ša­nos nav īs­ti ko­rekts — nu, la­bi, man nav pa­tī­ka­ma flo­ra, ko viņš uz se­vis audzē, bet vi­ņam pa­šam tas var šķist ap­mie­ri­no­ši; var­būt cil­vē­kam de­guns ir tik stiprs, ka viņš pats se­vi ne­jūt, un arī ve­se­lī­bas pro­blē­mu vi­ņam ne­kā­du nav. Ga­lu ga­lā man ir logs, ir ven­ti­la­tors. Rei­zēm ir pat slik­tāk, ja no rī­ta at­nāk pa­cien­te, kas stip­ri sa­smar­žo­ju­sies, un tās vi­ņas smar­žas (ku­ras kon­krē­ti man ne­pa­tīk) līdz va­ka­ram ne­var da­būt ār­ā.»
Bet kā īs­ti ir ar to maz­gā­ša­nos — ie­vai­cā­jos. Vai jā­pērk spe­ci­ālie lī­dzek­ļi (tie­kam bai­dī­tas, ka zie­pes ir «par stip­ru» — Ph lī­me­nis utt.)? Reiz kā­da dak­te­re tei­ca — tos, kas ne­maz­gā­jas, maz­gā­ties var ie­mā­cīt, slik­tāk ir ar tām, kas ne­jē­gā ber­žas, tā no­da­rī­da­mas lie­lā­ku skā­di... 
«Ta­jā vie­tā sie­vie­tei dzī­vo pien­skā­bās bak­tē­ri­jas, pa­vi­sam ir 50 bak­tē­ri­ju, ku­ras ra­žo pien­skā­bi, vei­di. Un tur vien­mēr jā­būt skā­bai vi­dei, lai ne­kas cits, iz­ņe­mot pien­skā­bās bak­tē­ri­jas, tur la­bi ne­jus­tos! Tri­ho­mo­nas, go­no­koks, sta­fi­lo­koks, ure­op­laz­ma, mi­kop­laz­ma, gar­dne­rel­las, sē­ne — tik­līdz šie mikro­or­ga­nis­mi sa­jūt skā­bu­mu, vi­ņi ir pa­ga­lam, vi­ņiem skā­bums ne­pa­tīk. Jā­pie­bilst, ka gar­dne­rel­las vī­rie­ši ne­at­nes — tās vi­su lai­ku dzī­vo sie­vie­tē, jo pie­der pie nor­mā­lās flo­ras. Bet — ne­gu­lē­ta nakts, no­vā­ji­nā­ta imu­ni­tā­te, anti­bi­oti­ku lie­to­ša­na vai pat cī­tī­gā­ka no­maz­gā­ša­nās ar ci­tu maz­gā­ša­nās lī­dzek­li — jeb­kas, kas iz­jauc šo eko­lo­ģi­ju, var likt kā­dam no no­sauk­ta­jiem mikro­or­ga­nis­miem sa­ro­sī­ties. Pro­ti, sa­ma­zi­no­ties skā­bu­mam, šo sil­tu­mu un mit­ru­mu uz­reiz cen­tī­sies iz­man­tot kāds cits, un no­tiks cī­ņa. «Sve­šie» rū­pē­sies par sa­vu vi­di, un, ja Ph iz­mai­nī­sies sār­mai­nā­kā vir­zie­nā, at­dzī­vo­sies sē­nī­tes, gar­dne­rel­las utt. Tā­pēc vē­lams iz­man­tot spe­ci­ālos ap­maz­gā­ša­nās lī­dzek­ļus, un, ja ir pro­blē­mas, tos ne­va­ja­dzē­tu pēc ap­maz­gā­ša­nās se­viš­ķi cī­tī­gi no­ska­lot — tas pa­lī­dzēs at­jau­no­ties skā­ba­jai vi­dei. (Starp ci­tu, in­tī­mām vie­tām pa­re­dzē­tās zie­pes ir ļo­ti la­bas se­jas ādai — tās ir mai­gas, ne­sa­usi­na ādu, un pēc maz­gā­ša­nās ar tām ir ļo­ti pa­tī­ka­ma sa­jū­ta.) Maz­gā­ties ar zie­pēm, kas sa­tur pien­skā­bi, bū­tis­ki ir arī tā­pēc, ka, ja mak­stī ir dis­bak­te­ri­oze, tad vairs ne­vei­do­jas aiz­sarg­slā­nis un, ja ir kā­da in­fek­ci­ja, tā var ie­kļūt arī dzi­ļāk.»
Vai tas no­zī­mē, ka var maz­gā­ties arī ar pa­ni­ņām? — ie­vai­cā­jos.
«Kad vēl ne­bi­ja šā­du ziep­ju, ie­tei­cu dā­mām bi­olak­to,» ne­slēpj Dr. Ko­ciņš. «Pro­duk­tus, kas sa­tur pien­skā­bi. Tie pa­līdz at­jau­not vē­la­mo vi­di. Lai gan cil­vē­ki ir da­žā­di — vie­nam var gāzt ak­me­ņus uz gal­vas un — ne­kas, ci­tu pa­grū­dī­si, un viņš no­mirs. Tie­ši tā­pat ir ar dzi­mum­or­gā­niem — ja viss ir kār­tī­bā, var­būt kā­da dā­ma piec­reiz die­nā maz­gā­jas ar zie­pēm, un mie­sa vi­su pa­cieš. To­mēr nor­mā­li bak­tē­ri­jas ir va­ja­dzī­gas, tās pa­šas par vi­su pa­rū­pē­sies, ti­kai ne­trau­cē vi­ņām ar vi­sā­dām ķī­mis­kām zie­dēm un «sa­fe­gu­ar­diem»! Starp ci­tu, Sa­fe­gu­ard ziep­ju bums gan jā­pies­kai­ta pie ku­ri­oziem. Kā­da «uz­maz­gā­ta» āda, kā­di «uz­ber­zti» ie­kai­su­mi — un viss ti­kai dēļ pār­mē­rī­gas tī­rī­bas! Diem­žēl mēdz būt arī tā­di gi­ne­ko­lo­ģis­ki sa­rež­ģī­ju­mi, ku­ri liek par se­vi ma­nīt ar vi­sai ne­pa­tī­ka­mu aro­mā­tu, un tam nav ne­kā­da sa­ka­ra ar hi­gi­ēnu. To, ko pie­ņemts ap­zī­mēt ar ziv­ju sma­ku — un tā­da tā arī ir —, iz­rai­sa gar­dne­rel­las. La­bā zi­ņa — ar tām var tikt ga­lā ātr­i.
At­grie­žo­ties pie jau mi­nē­ta­jām mi­omām un ār­stu ie­tei­ku­miem tī­šu­prāt «ne­au­dzēt» lie­lā­ku — ne­iet pir­tī, ne­sa­uļo­ties... Mans vie­dok­lis: gal­ve­nais ir, kā cil­vēks jū­tas. Ja viņš pats ne­ko ne­jūt, ja mi­omu at­rod ti­kai dak­te­ris, tad var lūgt dak­te­ri vēl pēc kā­da lai­ka pa­ska­tī­ties, kā tie saist­au­di dzem­dē uz­ve­das. Un, ja tie uz­ve­das mie­rī­gi un ne­iz­rā­da past­ip­ri­nā­tu tiek­smi vai­ro­ties, res­pek­tī­vi, mi­oma ne­gra­sās strau­ji augt — lai ta­ču vi­ņa dzī­vo! Ne­sa­uļo­ties, ne­iet pir­tī... Ko tā­lāk — pa­likt par in­va­lī­du un tā 20 ga­dus? Tu ta­ču ne­zi­ni — var­būt va­rē­ji vi­sus 20 ga­dus gan sau­ļo­ties, gan iet pir­tī, bet mi­oma ne­maz i ne­aug­tu...Tad jau la­bāk, ja vi­ņa aug — lai aug, va­rēs iz­ņemt ār­ā! Vis­maz bū­si dzī­vo­ju­si kā cil­vēks. Ne­va­jag sa­vu pro­blē­mu fe­ti­ši­zēt.»
Te nu es sa­ņe­mos un past­ās­tu, kā vī­riš­ķis, ie­rau­dzī­jis bil­dē dā­mu, ku­rai pēc bi­ki­ni zo­nas vak­sā­ci­jas nav at­stāts itin ne­kas, no­spraus­lā­jās — he, pliks kā te­ļa purns! Tā­pat past­ās­tu, ka es­mu dzir­dē­ju­si da­žus gud­rī­šus pa­užam, ka tie, kam tā­das mi­ni «fri­zū­ras» pa­tī­kot, esot slēp­tie pe­do­fi­li, jo ap­ma­to­ju­ma ne­esa­mī­ba at­gā­di­na ma­zas mei­te­nī­tes. Vai tie­šām vī­rie­šiem tā pa­tīk la­bāk? — in­te­re­sē­jos.
«Es do­mā­ju, arī pa­šām sie­vie­tēm tas pa­tīk la­bāk. Jā, vī­rie­šiem, cik zi­nu, pa­tīk (in­tī­mos brī­žos zi­nā­mos ga­dī­ju­mos ap­ma­to­jums var būt trau­cē­jošs), bet, pro­tams, es ne­va­ru at­bil­dēt vi­su vie­tā. Ja tas tiek da­rīts, acīm­re­dzot, pēc tā ir pie­pra­sī­jums. Ve­se­lī­bas zi­ņā var­būt ir la­bāk, ja tie ma­ti tur ir, tie kal­po par sav­da­bī­gu fil­tru — pie­mē­ram, ja sie­vie­te ne­val­kā bik­sī­tes (kā da­ba pa­tie­sī­bā pa­re­dzē­ju­si). Bet, tā kā ta­gad vi­si stai­gā ap­ģēr­bu­šies, tad no tā­da vie­dok­ļa pēc ap­ma­to­ju­ma nav ne­pie­cie­ša­mī­bas.»
Un kāds ir gi­ne­ko­lo­ga vie­dok­lis par pīr­sin­giem?
«Ja cil­vēks tā grib... Ne­zi­nu gan, vai to va­ja­dzē­tu ie­vie­tot na­bā — nez kā­pēc man šķiet, ka tā va­rē­tu tikt bo­jā­ta na­bas čak­ra. Bet, ru­nā­jot par ģe­ni­tā­li­jām, tas va­rē­tu būt pat ļo­ti ero­tis­ki. No sva­ra gan, kur tie­ši pīr­sin­gu ie­vie­to — at­se­viš­ķās vie­tās tas mī­lē­ša­nās lai­kā va­rē­tu ra­dīt sā­pes vai dis­kom­for­tu. Jā, tas ir sveš­ķer­me­nis — var ie­dzī­vo­ties, var ne­ie­dzī­vo­ties, āda var ie­kaist, bet es ne­va­ru ap­gal­vot ne to, ka tas ir la­bi, ne to, ka slik­ti. Nav no­vē­rots, ka no pīr­sin­ga var «da­būt» kā­du gi­ne­ko­lo­ģis­ku kai­ti,» pie­bilst «sie­vieš­lie­tu» spe­ci­ālists.

Būt vai ne­būt
Ko ārsts Ju­ris Ko­ciņš do­mā par vē­lī­nām grūt­nie­cī­bām un ie­spē­ja­ma­jiem sa­rež­ģī­ju­miem? Pa­dom­ju lai­kos pat 26—27 ga­dus ve­cas sie­vie­tes sau­kā­ja par ve­cām pirm­dzem­dē­tā­jām...
«Ne­gri­bas ti­cēt, vis­maz es tā ne­kad ne­es­mu do­mā­jis,» Dr. Ko­ciņš ir iz­brī­nīts. «Tā­da vi­sos lai­kos skai­tī­ju­sies sie­vie­te pēc 35 ga­diem, kam tās ir pirm­ās dzem­dī­bas. Bet — es ne­es­mu Tas Kungs — ja bērns ir dots, kā­pēc ne? Ša­jā ve­cu­mā, pro­tams, maz­liet cī­tī­gāk va­ja­dzē­tu se­kot grūt­nie­cī­bas no­ri­sei.»
Bet, ja nu iz­mek­lē­ju­mi rā­da — bēr­ni­ņam būs Dau­na sin­droms, ko tad?
«Tā ir pa­šu ve­cā­ku iz­vē­le. Ar šo jau­tā­ju­mu ir jā­tiek skaid­rī­bā līdz 22. grūt­nie­cī­bas ne­dē­ļai. Vi­sas ana­lī­zes bū­tu jā­veic līdz grūt­nie­cī­bas pirm­ā tri­mes­tra bei­gām — 12—14 ne­dē­ļā. To, vai bēr­nam būs Dau­na sin­droms, redz pēc no­vir­zes hor­mo­nu pro­duk­ci­jā — ir zi­nāms, kā­dai tai nor­mā­li jā­būt, un ir zi­nāms, kā tā mai­nās at­ka­rī­bā no tās vai ci­tas pa­to­lo­ģi­jas. Vai ve­cā­kai sie­vie­tei ir lie­lā­ka ie­spē­ja­mī­ba, ka bērns var būt ar Dau­na sin­dro­mu? Tā ru­nā, bet ta­jā pa­šā lai­kā mū­su ģe­nē­ti­ķi ir uz­stā­ju­šies ar pē­tī­ju­miem, ka šis sin­droms ir sa­sto­pams vi­sos ve­cu­mos — gan pa­vi­sam jaun­ām mei­te­nēm, gan ve­cā­kām mei­te­nēm. Rei­zēm do­mā­ju — var­būt va­ja­dzē­tu vēl smal­kā­ku so­nog­rā­fi­jas apa­rā­tu, bet... vai es vi­su to maz gri­bu re­dzēt? Ja to­po­ša­jam bēr­ni­ņam ir kā­da sī­ka pa­to­lo­ģi­ja, ar ku­ru viņš mie­rī­gi va­rē­tu dzī­vot — pie­mē­ram, augš­lū­pas šķel­tne vai trūkst vie­na pirk­sti­ņa —, nu, pa­sa­ki to mā­mi­ņai 15 ne­dē­ļā... Kā vi­ņa ju­tī­sies vi­sas tās 25 ne­dē­ļas? Vai ir la­bi vi­su to zi­nāt un vi­su to teikt? Bie­ži vien da­ba pa­ti pār­trauc grūt­nie­cī­bu, un, do­mā­ju, ne­va­jag cī­nī­ties pre­tī — pa­mē­ģi­nā­ji, ne­iz­nāk, var­būt tev to tie­šām ne­va­jag par kat­ru ce­nu. Bet par tiem, ku­riem vi­su lai­ku «krīt ār­ā»... Ne­var jau tā teikt, bet vi­ņi pa­tie­sī­bā ne­grib to bēr­nu. Tur ir cits ie­mesls, un rei­zēm pat tā arī jau­tā­ju — vai tev to bēr­ni­ņu va­jag? Jā, va­jag! Vārds pa vār­dam, un at­klā­jas — vī­ra­mā­te grib maz­bēr­nu, vīrs grib man­ti­nie­ku, dā­ma grib pie­sais­tīt brūt­gā­nu u. tml., bet pa­šai sie­vie­tei ne­maz īs­ti bēr­nu ne­gri­bas... Arī ne­la­bums grūt­nie­cī­bas sā­ku­mā zi­nā­mā mē­rā lie­ci­na par ne­spē­ju sa­mie­ri­nā­ties ar to stā­vok­li, kā­dā tu paš­laik esi. Sma­dze­nes strā­dā ar pil­nu jau­du, un zem­ap­zi­ņa bļauj — ta­gad tu nak­tis ne­gu­lē­si, baļ­ļu­ki būs jā­aiz­mirst, nor­māls darbs — arī, sē­dē­si mā­jās — nu, pil­nī­gi rieb­jas, vē­miens nāk! Un vē­miens arī nāk...»
Nā­ka­mais jau­tā­jums arī ad­re­sēts tie­ši gi­ne­ko­lo­gam vī­rie­tim. Pro­ti — ko viņš do­mā par vī­ra klāt­būt­ni dzem­dī­bās — va­jag vai ne­va­jag? Jo... ja nu vī­ram tā pēc tam ir trau­ma uz vi­su at­li­ku­šo mū­žu? Kāds vairs «no­slē­pu­mai­nais val­dzi­nā­jums», ja acu priekš­ā var­būt vis­ne­pie­mē­ro­tā­ka­jā brī­dī ne­lūg­ti ar­vien at­aust at­mi­ņā kad­ri no dzem­dī­bu no­ri­ses (tā­lāk do­mā­jiet pa­ši)...
«Ja ir šau­bas, tad ne­ai­ci­niet sa­vu vī­ru!» dak­te­ris ir strikts. «Bet — kas grib, lai aici­na, jo pa­tie­sī­bā ta­jā brī­dī vī­ram ir pa­vi­sam ci­ta do­mi­nan­te, viņš vē­ro, kā gan pats, gan mēs vi­si esam ie­nā­ku­ši ša­jā pa­sau­lē. Tā ir brī­va iz­vē­le, uz ko tie­ši ska­tī­ties, uz ko — ne. Ir sie­vas, kas pa­sa­ka — ej ār­ā! Ir tā­das, kas grib, lai vīrs nāk ti­kai jau pa­lā­tā...
Bet par iz­sar­gā­ša­nos ru­nā­jot — jā, es­mu hor­mo­nā­lo tab­le­šu pie­kri­tējs. Man ir dau­dzas pa­cien­tes, kas jau ļo­ti il­gu lai­ku lie­to šīs zā­les, un vi­ņām vi­sām viss ir kār­tī­bā. Pa­cien­tes ir ve­se­las. Diem­žēl tau­tas ne­iz­glī­to­tī­bai, kas ap­aug ar mut­vār­du fol­klo­ru, pie­mīt mil­zu spēks. Pro­tams, at­tie­cī­bā uz hor­mo­nā­lo kontra­cep­ci­ju, ir jā­ņem vē­rā gan cil­vē­ka ādas stā­vok­lis, gan svars un ap­ma­to­jums — da­žā­dās tab­le­tēs ir at­šķi­rīgs hor­mo­nu lī­me­nis. To­mēr es ne­gri­bu ne­vie­nu mā­cīt, va­ru ti­kai iz­stās­tīt — kas un kā, lai cil­vēks pats iz­vē­las. Un var­būt pa­mu­di­nāt ti­kai tik daudz, kā ie­teikt to vai ci­tu pre­pa­rā­tu pa­mē­ģi­nāt dzert vie­nu mē­ne­si, lai sie­vie­te vis­maz gūst priekš­sta­tu un pēc tam iz­lemj, ko da­rīt tā­lāk. Par avā­ri­jas kontra­cep­ci­ju — kaut vai to pa­šu Pos­ti­nor — gri­bu teikt, ka tā ir pil­nī­gi bez­at­bil­dī­gu cil­vē­ku iz­vē­le (ar to do­mā­ju sie­vie­tes, ku­ras to lie­to sa­lī­dzi­no­ši bie­ži). Tas ir TĀDS liel­ga­ba­la šā­viens pa vi­su hor­mo­nā­lo sis­tē­mu, ka or­ga­nis­mam va­jag kriet­nu lai­ku, lai at­tap­tos.


Dzi­mu­ši Īri­jai
Vai dzimst vai­rāk? Val­stī ko­pu­mā — jā, bet šeit to īpa­ši ne­jūt. Ja arī dzimst maz­liet vai­rāk, tad vai­rāk arī aiz­brauc — pa­gā­ju­ša­jā ga­dā man bi­ja četr­as tā­das mei­te­nes, kas uz­skai­tē stā­jās šeit, bet dzem­dē­ja jau Īri­jā. At­pa­kaļ vi­ņas ne­brauks, ti­kai ik pa lai­kam ie­grie­zī­sies, lai pār­bau­dī­tu ve­se­lī­bu, jo vi­ņas tur ir sa­skā­ru­šās gan ar iz­mak­sām, gan at­tiek­smi un kva­li­tā­ti. Tas, ko re­dzam fil­mās, ne­pa­vi­sam ne­at­bilst tam, kā no­tiek pa­tie­sī­bā.
Ja vai­cā­jat, vai, sa­lī­dzi­not ar pa­dom­ju lai­kiem, sli­mo vai­rāk, jā­sa­ka — ne­kas daudz nav mai­nī­jies. Ir la­bā­kas di­ag­nos­ti­kas ie­spē­jas, tas gan.»
Bet ko gi­ne­ko­logs var teikt tām, ku­ras, lai arī no­jauš, ka kaut kas var­būt īs­ti nav kār­tī­bā, to­mēr ie­ša­nu pie ār­sta at­liek un at­liek? Dzī­vo, teik­sim, tan­tuks Pam­pā­ļu me­žos un 7 ga­dus nav bi­jis pie gi­ne­ko­lo­ga, bet, kad bei­dzot, juz­dams, ka la­bi nav, at­nāk — vē­zis 4. sta­di­jā, viss, par vē­lu — «jā­mi­rī» nost... «Nu un? Lai «mi­rī», tā ir pa­ša tan­tu­ka iz­vē­le!» dak­te­ris ne­maz nav no­sak­ņots žē­lot ne­ap­zi­nī­gos tan­tu­kus. «Vi­ņu ne­viens ta­jos me­žos ne­bi­ja pie­sē­jis, un ne­viens ne­bi­ja aiz­lie­dzis aiziet pie dak­te­ra — uz vei­ka­lu tak jau gā­ja. Ja tu par sa­vu mie­su ne­rū­pē­jies, ne­do­mā, ka tev kaut kas vien­kār­ši pie­nā­kas. Bet, ja tu reiz ār­stē­jies, tad to­mēr iz­vē­lies vie­nu ār­stu — to, ku­ram uz­ti­cies, pro­tams. Ar tiem pa­cien­tiem, kas grib vien­lai­kus sē­dēt uz vai­rā­kiem beņ­ķiem, ir grū­tī­bas. Te vie­tā ir sa­lī­dzi­nā­jums, ka sli­mī­ba ir kā mežs, un katrs dak­te­ris iz­vē­las sa­vu ce­ļu, kā te­vi no tā me­ža iz­vest ār­ā. Un, ja tu aizie­si pie di­viem dak­te­riem, no ku­riem viens iz­vē­las iet pa krei­si, otrs — pa la­bi, tev šķi­tīs, ka esi no­nā­cis tra­ko mā­jā, un tu ne­sa­pra­tī­si, kur īs­ti ir tā tais­nī­ba. Ja tu pa­ļau­jies uz ār­stu, tad ej pa to ce­ļu, ku­ru viņš ie­sa­ka, tad arī no­nāk­si tur, kur tev ir jā­no­nāk.»
P. S. Ār­pus pro­to­ko­la Dr. Ko­ciņš pie­bilst: «Ne­zi­nu, vai tas ir tā­pēc, ka pats es­mu kļu­vis ve­cāks, vai tam ir cits ie­mesls, bet man šķiet, ka sie­vie­tes, sa­lī­dzi­not ar to, kā­das bi­ja tad, kad sā­ku strā­dāt — pirms ga­diem 20, ir kļu­vu­šas skais­tā­kas. Var­būt sa­vu ie­spai­du at­stā­jis dzī­ves­veids, var­būt sa­va lo­ma ir arī fri­zū­rai un kos­mē­ti­kai, bet ne se­jā, ne ķer­me­nī pār­mai­ņas nav tik iz­teik­tas kā, ma­nu­prāt, bi­ja ag­rāk. Līdz ar to jau­nī­ba tur­pi­nās il­gāk, un tas prie­cē.»


Lielisks raksts portālā kasjauns.lv , kurā dakteris Kociņš konsultē par sievietes ciklu un premenstruālo sindromu jeb PMS.
Labsajūtai pirms mēnešreizēm
Ir 200 dažādu nelāgu sajūtu, kuras mēdz piemeklēt sievietes pirms mēnešreizēm. Bet premenstruālā sindroma (PMS) izpausmes nav nolemtība – tās var un pat vajag novērst. 

Statistika liecina, ka 95 % sieviešu reproduktīvajā vecumā jūt mēnešreižu tuvošanos, tomēr izteiktu premenstruālo sindromu, kuram nepieciešama īpaša ārstēšana, sajūt ievērojami mazāk. 


Četras sievietes vienā
Sievietes organisms pakļauts ikmēneša ciklam un atbilstošām hormonālām izmaiņām. Savukārt hormoni vistiešākā veidā ietekmē ne tikai sievietes auglību, bet arī pašsajūtu un uzvedību. Uzmanīgs dzīvesbiedrs būs pamanījis, ka dzīvo it kā ar četrām atšķirīgām sievietēm – katrā cikla fāzē sieviete mēdz justies un uzvesties savādāk.
Lai dzemdē varētu sākt attīstīties grūtniecība un ieligzdoties apaugļota olšūna, tai nepieciešama maiga, svaigi izveidojusies gļotāda. Līdzīgi kā tīri uzklāti palagi princesei. Tāpēc iepriekšējā cikla gļotāda jānomaina. Organisms ar īpašu hormonālu mehānismu dažas dienas mēnesī veic dzemdes ģenerāltīrīšanu, ko sauc par mēnešreizēm. Visu dzimumhormonu līmenis ir diezgan zems un organisms it kā atpūšas. Arī sievietei šajā cikla posmā vajadzētu vairāk atpūtas, miera.  
Pēc mēnešreizēm sievietes organisms audzē jaunu dzemdes izklājumu. Olnīcas ar jaunu sparu izstrādā sievišķo hormonu estrogēnu. Sieviete uzplaukst kā daba pavasarī -  pievērš sev uzmanību, tiecas pēc romantikas, kaut kā jauna. Gan mati, gan āda, gan arī acis uzmirdz. Sieviete ir arī psiholoģiski atvērta, komunikabla, labprāt uzsāk kaut ko jaunu.  
Īsākais cikla periods – auglīgās dienas, kad notiek ovulācija un nobriedusī olšūna gaida apaugļotspējīgus spermatozoīdus. Sieviete uzplaukst, dažkārt daba viņai atņem veselo saprātu un viņa ar dievinošām acīm spēj skatīt pat vīrieti, par kuru citi labākajā gadījumā rausta plecus. Daba dara visu, lai rastos jauna dzīvība un, ja kādreiz sieviete ir gatava neprātam un mīlas dēkām, tad šajās dienās.
Olšūna dzemdē uzkavējas vien diennakti. Dzemdes gļotāda hormona progesterona ietekmē sabiezē, kļūstot gatava uzņemt un barot apaugļoto olšūnu. Hormoni sievietei raisa nosvērtāku un mātišķu noskaņojumu. Nesagaidījis jaunas dzīvības rašanās brīnumu, organisms it kā raud. Progesterona daudzums samazinās un dzemdes gļotāda gatavojas nomaiņai. Parādās tieksme uzkrāt – ūdeni, svaru, vairāk ēst. Šī dabas valoda dažkārt raisa arī nepatīkamas sajūtas, jo sevišķi, ja to neizprot. Palielinās tieksme uz tūskām un ūdens aizturi ķermenī, pasliktinās garastāvoklis, palielinās ēdelība, kāre pēc salda. Cikla posms pēc ovulācijas ir kā rudens visā tā daudzveidībā – no skaistā saulainā lapkriša līdz novembra slapjdraņķim un vētrām. Pēdējās dienās pirms mēnešreizēm mīļotā sieviete mēdz pārvērsties par kašķīgu, neapmierinātu un nesaprotamu radījumu, kura dramatizē pat sīkumus. Un patiešām – hormoni un dažādas organisma sajūtas var diezgan ievērojami uz dažām dienām mainīt sievietes raksturu un uztveri.

200 simptomi
Galvas sāpes, vēdera sāpes, nelabums, tūska, ādas nieze, jūtīgums pret smakām, asinsspiediena izmaiņas, sāpes sirds apvidū, aizcietējumi, meteorisms,  kašķīgums, raudulīgums, depresija vai agresivitāte – tās ir tikai dažas no PMS izpausmēm, ar kurām sievietes pēc palīdzības vēršas pie ārsta. Mūsdienās zināmas ap 200 PMS izpausmes kuras mēdz parādīties kādā no četrām PMS variācijām. Daudzas uztver ikmēneša slikto jušanos kā normu, jo ar mēnešreižu sākumu tās pazūd. Tomēr par to būtu jārunā ar savu ginekologu vairāku iemeslu dēļ. „Sieviete tāpēc nav sieviete, lai viņai katru mēnesi kaut kas sāpētu – vienalga – vēders, galva vai cits,” ir pārliecināts ginekologs un dzemdību speciālists dakteris Juris Kociņš. Katra sieviete ir individuāla un iemesli, kas izraisa slikto pašsajūtu ir tikpat dažādi. Tās var būt sievietes anatomiskas vai fizioloģiskas īpatnības, kuras saprotot var izvairīties no PMS. Tikpat labi tie var būt pirmie signāli par kādu nesakārtotību, kura vēl viegli novēršama. Piemēram, iekaisumu, kuru apārstējot arī sūdzības izzūd.

Kā izvairīties?
Dažādos gadījumos ārsts var izvēlēties dažādas ārstēšanas taktikas – vienai palīdz labi, iedrošinoši vārdi, citai kāds specifiskāks medikaments vai ārstēšanas veids.
Ir arī virkne universālu līdzekļu, kuri uzlabos pašsajūtu pirms mēnešreizēm. Diēta, fiziskās aktivitātes, noteikti uztura bagātinātāji, dažām arī sekss.
Sāpes labi novērš nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi – tos aptiekā var iegādāties bez receptēm. Daudzām sievietēm palīdz tā sauktās mūku zālītes Vitex agnus castus preparāti (Prefemin). Citām nakstssveces eļļa. Var dzert raspodiņu, baltās panātres vai sarkanā āboliņa tējas.
Sievišķo hormonu līdzsvaru palīdz atgūt pārtika, kura satur fitoestrogēnus – soja, linsēklas, āboliņa sēklas. Dienās pirms mēnešreizēm ir svarīgi pievērst uzmanību savai ēšanai. Ēst regulāri, ik pēc trīs stundām pārtiku ar zemu glikēmisko indeksu – griķus, auzu pārslas, rupjmaizi, dārzeņus. Izvairīties no saldumiem un saldiem dzērieniem, bet vakarā baudīt glāzi piena, jogurta vai kefīra ar pāris maizes šķēlēm – tas veicina laimes un apmierinājuma hormona seratonīna sintēzi organismā.
Tā kā PMS veicina mazkustīgs dzīves veids, tad viegla vismaz 40 minūšu ikdienas izkustēšanās normalizēs vielmaiņu un nelāgās sajūtas.

 Vairāk lasiet portālā kasjauns.lv  


1 komentārs:

  1. самый лучший гинеколог в Латвии! Спасибо ему за моё здоровье!

    AtbildētDzēst