Intervija ar dakteri Ievas 6. numurāJa esi palaidusi gadām žurnāla Ieva sesto numuru, kurā bija intervija ar dakteri Juri Kocinu, to iespējams izlasīt arī elektroniskihttps://www.manizurnali.lv/flip/7079930
Viens kungs un visu vecumu dāmas
(žurnāls „Patiesā Dzīve” 2008. gada maijā - N9 )
Juris Kociņš, ginekologs un dzemdību speciālists, ir Limbažu slimnīcas ginekoloģiskās nodaļas vadītājs. «Pa ginekoloģisko līniju» Dr. Kociņš dara visu — gan veic apskates, arī ar sonogrāfu, gan pieņem dzemdības un operē. Viņam ir arī privātprakse. Kad gaidīju intervijai nolikto laiku, no ārsta kabineta iznākusī tantīte, mēteli mugurā vilkdama, zem deguna apmierināti grudzināja: «Kas par vīrieti! Īsts ģenerālis!»
Henriete Otsa
Pirmais iemels, kāpēc uz sarunu par sieviešu veselības problēmām (un ne tikai par to) aicināju tieši ārstu Juri Kociņu, nenoliegsim zināmu dzimumu diskrimināciju, — šķita interesanti parunāties ar vīrieti, kurš ārstē tikai un vienīgi sievietes. Ja nu atklājam par sevi kaut ko līdz šim nezināmu...
Otrs iemesls. Lielpilsētā ambulatori strādājošs ārsts nepieņem dzemdības; tas, kurš pieņem dzemdības, neveic sonogrāfiskās apskates; savukārt sonogrāfiju pētniekam visai retos gadījumos ir saskare ar ko citu, kas nav sonogrāfija. Lielpilsētā ginekologs pēc apskates nosūta uz sonogrāfiju (lai to veiktu, rindā bieži vien jāgaida puse dienas), ar sonogrāfijas rezultātiem atkārtoti jādodas atpakaļ pie sava ginekologa. Kopā trīs vizītes. Ja nepieciešama sonogrāfija arī krūtīm — piecas (vēl reize turp un atpakaļ). Viens dakteris būs taustījis, otrs — redzējis un aprakstījis, ko pirmais atkal lasīs un, beigu beigās visu kopā salicis, izdarīs secinājumus. Būtu gan loģiskāk, ja to visu darītu viens ārsts. Bez tam, ja viens dakteris dara visu, viņa profesionālajam redzējumam ir «plašāks spektrs». Arī tāpēc izvēlējos Dr. Kociņu.
Darbs kā jau darbs
Jautāt ginekologam, vai viņš par šo profesiju sapņojis kopš bērnības, kolekcionējis ginekoloģiskos spoguļus un spēlējies ar ginekoloģiskajiem krēsliem, laikam gan nebūtu diža prāta pazīme. Arī uzdod tik pastulbu jautājumu — bet kā jūs tā iedomājāties mācīties tieši par ginekologu? — pat negrasījos. Ja jau ir mācījies, tad gan jau kaut kā būs iedomājies. Un, ja garu ievadvārdu nav, tad jāļauj runāt pašam.
«Es vienkārši daru savu darbu, un — gribas domāt — man tas arī tīri labi padodas,» raiti iesāk Dr. Juris Kociņš. «Darbs kā jau darbs, ja esi tam pieķēries, ir vienalga — galdnieks, sētnieks vai dakteris. Vai darba ir daudz? Kurš gan grib, lai tā būtu daudz. Vajadzētu tikai, lai ir daudzmaz laba dzīvošana. Tomēr kabinetā man ir praktiski viss, kas nepieciešams diagnostikai un citām ambulatorām darbībām. Jā, arī sonogrāfijas veicu gan krūtīm, gan vēderam, gan iekšējiem dzimumorgāniem. Esmu sevi izlutinājis. Man vajag tā — ja esmu kaut ko sataustījis, man pašam tas arī jāredz «ar aci». Piemēram, olnīcas ir ļoti dīvains orgāns — vienā brīdī tās atrodas vienā vietā, pēc brīža — jau citā. Jo mazāk olnīcās bijis iekaisumu, jo kustīgākas tās ir. Bieži vien ir tā — ar roku taustot, nekā nav, bet paskaties ar aparātu — ir! Olnīcu audzēji ir tie audzēji, kurus atklāj nejauši — ja ļoti paveicas, 1. vai 2. stadijā,» stāsta Dr. Kociņš, kuram vairāku dakteru «sistēma» acīmredzami nepatīk. (Jāpiebilst, arī pacientēm nenoliedzami ir ērtāk saņemt «visu» vienā piegājienā, nevis dirnēt aiz durvīm vairākas reizes.) «Skatīties cita slēdzienu ir tāpat kā katalogā iepirkties. Ja neesi aptaustījis, tu īsti nevari zināt, kas tas vispār ir. Jau pieminētās miomas var būt ļoti atšķirīgas; tas ir dinamisks process, nav jau rentgena bilde. Agrāk visi bija ļoti naski uz operēšanu, bet tagad rokas neceļas, kā tikai kas, tā tūlīt griezt!»
Mazliet prom no akadēmiskā
Mīļās dāmas, šis nu gan jums nepatiks! Sākumā brēksiet, pēc tam mazliet padomāsiet un... — kas zina — klusītēm piekritīsiet, ka izklausās gandrīz tā kā pēc patiesības.
Atzīšos — nav gadījies sastapt daudz ārstu, kuri domātu arī citās, ne tikai empīriski akadēmiskās kategorijās. Dr. Kociņš ir viens no nedaudzajiem. Strikti paziņodams, ka pie savām kaitēm lielākoties pašas vien esam vainīgas — piemēram, miomas mēdz būt sievietēm, kuras nedalās ar mīlestību —, viņš riskē izraisīt sašutumu teju pusē sieviešu virs 40 (šajā vecuma grupā miomas ir visai izplatīta nebūšana).
«Kas ir mioma? Mioma var būt naids pret vīrieti! Savukārt izdalījumi var slēpt aizvainojumu un tādas kā zaudētāja izjūtas; endometrioze (kad dzemdes gļotādas šūnas atrodas ārpus dzemdes, ne savā vietā) — ja sieviete vēl nav sevi atradusi kā sievieti, bet erozija — ja viņa par sevi nav pārliecināta,» bez mazākā žēluma noskaita Dr. Kociņš un turpina, «un, ja vēl mātei bijis krūts vēzis un pēc tam tas ir arī meitai, nedomāju, ka tas ir ģenētikas jautājums. Meita atkārto mātes domu gājienu un attieksmi, tā iedzīvojoties tajās pašās vainās. Piemēram, tā pati mastopātija, kas rodas, ja sieviete pastiprināti uztraucas par to, ko teiks cilvēki, un dzīvo nevis savu, bet svešas dzīves, var pāriet pati no sevis, kolīdz sievietei parādās cita dominante — vīrietis, darbs vai kas cits. Un vispār! Tagad visas sievietes par večiem taisās! Padod tikai viņām zirgus un varbūt vēl zobenu pie sāniem... Cik sieviešu staigā svārkos, un cik ir tādu, kas tiešām ir kā sievietes? Visas ir cīnītājas, visas grib pieņemt lēmumus, kaut gan lēmumu pieņemšana nav sievietes darbs!»
Tā. Gribēju vīrieti — dabūju. Te bez liriskas atkāpes neiztikt, jo, protams, jābļauj pretī — kas vēl nebūs, kaut kāds vīrišķis noteiks, kas man der, kas — ne! Un gribas jautāt, kuru gan spēj aizraut bikla sedzacīte, kas kniksē un apbrīnas pilnām actiņām skatās kungam un pavēlniekam mutē? Stop! Bet, mīļās dāmas, kā ar neizlēmīgajiem muļļām, neizdarīgajiem «bremzēm» un «memuriem», kuri minstinās mūža garumā un cerīgi lūr uz mammu vai sievu (tādam «memļakam» tas ir viens un tas pats) — sak’, izdomā tu kaut ko? Godīgi sakot, sieviete tomēr gaida, ka «procesa virzītājs» būs vīrietis, bet kundzēm, kuras visu zina labāk, būtu jāpārlasa Lūle Vīlma — tur aprakstītas visas kaites, kas ceļas no pārmērīga svarīguma, vīriešu rīpelēšanas utt.
Bet — turpināsim! «Vājākam vīrietim jāmeklē vājāka sieviete, lai būtu līdzsvars,» ārsts nesatricināmi skaidro. «Pretējā gadījumā, ja sieviete būs stiprāka, es ļoti šaubos, vai viņai ar tādu vīru būs labi gultā — varbūt pienākuma pēc viņa tur kaut ko darīs, tomēr... ja sievietei nav nekādas bijāšanas vai — pat otrādi — vīram pašam no sievas ir bail, tad nekāda jēdzīgā seksa tur nebūs. Ja sieviete ir guvusi pārsvaru pār vīrieti, viņa ir ļoti daudz zaudējusi no visa pārējā. Vēl pāra attiecībās vīrietim sieviete ir svarīgāka par bērniem, un arī sievietei pirmajā vietā jābūt vīrietim, tikai pēc tam — bērnam. (Ārsts redz manu kriticisma pilno seju, bet izliekas neko nemanām un attīsta domu tālāk.) Ja tiem lielajiem būs labi, tad labi būs arī mazajiem, bet, ja sieviete pēc bērna piedzimšanas redzēs tikai bērnu un vīrs jutīsies atstumts, tad nekā laba tur nebūs. Tā rodas darbaholiķi, kas negrib nākt mājās, un vecā labā klasika — šņabis un citas sievietes. Kaut kur jau tam vīram ir jāpaliek... Attiecībās visgrūtāk ir nekāpt virsū arvien tam pašam grābeklim, pie kura aizvien kāds nezināms spēks vilktin velk...
Vai ir nozīme pacientēm skaidrot šo aspektu — proti, ka slimībā var būt vainojama pašas domāšana un attieksme? — ērcīgi noprasu.
Ārsts parausta plecus: «Kā kurai. To jūt jau pēc pāris vārdiem.»
Ginekoloģija, sekss un citi zvēri
«Ar seksu ir tā,» Dr. Kociņam atbilde jau ir gatava, «tiklīdz nenotiek enerģijas apmaiņa, tā uzreiz veidojas sastrēgums. Bet, ja sievietei gultā viss ir kārtībā, tad ginekologam tur nav, ko darīt! Protams, runājot par seksu, jāpiemin kontracepcija. Galvenais — tā cilvēkam atbrīvo galvu un viņam vairs nav visu laiku jāuztraucas par neplānotu grūtniecību. Var jau teikt — «man tabletes nepatīk», tomēr tas ir visdrošākais veids. Kad tu beidz tās lietot, tad esi turpat, kur pirms tam. Ja sieviete nevar atslābināties, tālāk var gaidīt kādu iekaisumu, izdalījumus, sāpes vēderā, sāpes krustos, sastrēgumu mazajā iegurnī...»
Bet, ja sievietei seksa nav, nemaz nav un ilgi nav, kā tas var iespaidot ginekoloģisko veselību? — prasu.
«Vai noteikti jādzīvo dzimumdzīve?...» ārsts nopūšas. «Ja pieņem situāciju tādu, kāda tā ir — nu nav pašreizējā periodā tā partnera — un mierīgi dzīvo, daudz par to galvu nelauzot, nekādas problēmas nedraud. Bet, ja no rītiem mostas ar domu — tā, dzīve paiet tukšgaitā, viss ir galīgi garām, bet pa ceļam uz darbu to vien redz, kā — re, kur normāls vīrietis aizgāja, re, kāds smuks pārītis nāk pretī —, tad, lai arī dzimumdzīvi nedzīvo, sieviete nemitīgi sūta pati sev attiecīgus impulsus. Visas šūniņas taču ir savstarpēji saistītas — tā nav, ka galvā būs viena doma, bet «tā vieta» par to neko nenojautīs — kaut kāda viļņošanās tomēr notiek... Bet, ja cilvēks ir pilnīgi aseksuāls un viņam mīlēšanās process ir vienaldzīgs principā, tad nekas ļauns nenotiek. Viņam nav problēmu, šī dzīves daļa viņu neskar un nekādu nobloķējumu nav.»
Vai pēc 40 gadu vecuma iespēja palikt stāvoklī patiesi ir tik niecīga, ka šā vecuma dāmas jau var gandrīz atviegloti uzelpot, protams, ja vien negrib bērnu? — turpinu izjautāt jau draudzīgākā tonī.
«Parādiet man kādu ginekologu, kurš tā teiks! Es to neteikšu!» Dr. Kociņš no kategoriskiem paziņojumiem norobežojas. «Var gadīties jauna mīla, saulaina vasara, labs garastāvoklis, brīnišķīgs sekss, un daba teiks — viss notiek! Ko tas maina, ja 20 gadu vecumā ir lielāka iespējamība palikt stāvoklī nekā 40 gados? Pat ja paliek pusprocents, varbūt tas ir tavējais!»
Vai ginekologs darba laikā turpina būt vīrietis — tajā nozīmē, ka viļus neviļus tomēr pacientei «ieliek atzīmi»? Vai tomēr ārsts paliek pilnīgi bezkaislīgs — vienalga, vai veic apskati supermodelei vai vecai sirmmāmiņai? — jautājums izšaujas gluži kā petarde.
«Pasarg’ Dievs!» dakteris pat salecas. «Kāda atzīmes likšana — tad taču nevar strādāt! Kolīdz cilvēks apsēžas, man prātā ir tikai viņa problēmas, neko citu neredzu. Es pat lāga nepazīstu cilvēkus — zinu viņus tikai pēc kartītēm. Lai piegrieztu vērību vizuālajām īpatnībām, vajadzētu būt kādām izteiktām atšķirībām, ko nav iespējams nepamanīt — piemēram, pīrsingam. Dakterim, kurš sāk vērot kaut ko citu, kas neattiecas uz viņa darbu, no darba ir jāaiziet, viņš vairs nebūs adekvāts. Un tas neattiecas tikai uz ginekologu — ginekologs tikai ir tuvāk «centram». (Atskan sirsnīgi smiekli.)»
Bet kā ar pretēju viedokli — ir dzirdēts, ka ārstam vīrietim (ja vien viņš nav psihiatrs — pamelns humors iz literatūras! — aut.) pret pacienti kā sievieti ir imunitāte. Ja ginekologs ir pieņēmis dzemdības, veicis abortu etc., tad jebkuras simpātijas apriori ir nolemtas kraham tikai šā fakta dēļ vien. Ko par šādu «uzstādījumu» saka Dr. Kociņš?
«O! Tik kategoriski es neņemtos neko apgalvot, arī katram likumam var apiet ar līkumu. Saka jau gan, ka vīrietis mīl ar acīm, bet nekad nebūs tā, ka viņš būs redzējis visu, un galu galā bez tām redzamajām ir arī citas lietas. Arī vīrietis var mīlēt ar ausīm, bet mīlas pāri pirmos trīs gadus vispār kopā satur deguns (jo neapzināti mūs vienu pie otra ir pievilkusi tieši smarža un feromoni) — tikai pēc tam sāc skatīties, kas īsti tas ir, ar ko tu te kopā dzīvo...»
Un kā ir ar potenciālajām dāmu simpātijām pret dakteri? Vai tad, kad jūs bijāt vēl jaunāks un vēl smukāks, negadījās pacientes, kurām apskate šķita gluži neatliekama trīs (četras, piecas) reizes mēnesī? — jautāju, jau iepriekš neticot, ka tā nekad nav bijis.
«Tas ir ārkārtīgs retums,» Dr. Kociņš nosmīn. «Bet šādas situācijas var «nākt priekšā» ne tikai ginekologam — arī jebkuram citam ārstam, arī pārdevējam vai kurpniekam. Es tādās kategorijās nedomāju, un tad jau nav interesanti, jo pat visnekaitīgākajai flirtēšanai vajadzīgi divi. Bet ir dzirdēts, ka tādos gadījumos ļoti dziedinoši iedarbojas nauda. Pagājušajā reizē maksāja tik, šoreiz — jau tik, bet nākamreiz vispār būs šitik... Ar to pašu arī jautājums būs atrisināts.»
Par bēdīgi slaveno vīrusu
Tad nu tā — pirms kāda laika tika paziņots, ka dzemdes kakla vēzi izraisa vīruss, kuru sievietei var «atnest» vīrietis, un nav nozīmes tam, pirms cik ilga laika vīrietis kļuvis par vīrusa nēsātāju. Turklāt sieviete, no kuras viņš to «dabūjis», var vīrusu nēsāt visu mūžu un tā arī nesaslimt, bet cita, kurai tas «atnests», var saslimt. Īsi sakot, iespējamas visdažādākās variācijas, kam nav sakara ar izlaidīgu dzīvesveidu. Tagad tiek piedāvātas vakcīnas, gan tikai ļoti jaunām meitenēm. Teorētiski drošībā var būt tikai tādi pāri, kas viens otram bijuši pirmie un palikuši vienīgie. Bet es gribu noskaidrot, lūk, ko — vai šis vīruss nepazūd nekad — respektīvi, ja vīrietis ir tā nēsātājs, vai tas ir potenciāli bīstams visu atlikušo mūžu?
«Tas ir papillomatozais vīruss, un organisms principā tiek ar to galā, bet pēc kāda laika vīruss var parādīties atkal,» skaidro Dr. Kociņš. «Jāpiebilst, ka šis vīruss ir ļoti plaši izplatīts, un pretēji uzskatam, ka to var «atnest», ir sastopams pat pavisam mazām meitenītēm, kuras vispār dzimumdzīvi nav dzīvojušas (tāpat arī puišiem). Un, starp citu, arī vīrieti var vakcinēt, un viņam tā vairs nebūs. Sievietēm tā bīstamība ir tāda, ka šis vīruss, ja ir kaut reizi nonācis dzemdes kakla gļotādā, var radīt pārmaiņas gļotādas dziļumā. Proti, vīrusa DNS var iesaistīties dzemdes kakla DNS struktūrā — it kā ielikt zīmogu dzemdes kakla gļotādas dziļākajos slāņos. Un tas pēc kāda laika zināmos apstākļos (kaut arī pats vīruss sen jau būs prom un miesa no tā būs attīrījusies) var izraisīt vēža veidošanos. Un var neizraisīt... Šis process gan nenotiek ātri, var paiet pat padsmit gadu. Tikko vēl uzskatīja, ka citoloģija jāņem reizi gadā, pašreiz ir izrēķināts, ka pietiek ar reizi trijos gados (protams, ja kaut kas nav kārtībā, jāņem biežāk, jo diemžēl ir izņēmuma gadījumi, kad tas notiek ļoti strauji). Pieļauju arī, ka tā ir valsts politika — līdz šim profilaktiskā apskate ar citoloģisko izmeklēšanu sievietēm reizi gadā pienācās par velti, bet tagad apskate gan ir paredzēta katru gadu, bet citoloģiskā izmeklēšana — tikai reizi trijos gados. Tā tomēr ir naudas lieta — kas maksā, tas pasūta mūziku, un šajā gadījumā maksā valsts. (Jocīga gan tā valsts — vēl tikko uz visiem stūriem vaimanāja, ka sievietes par sevi nerūpējas un ka nevīžo aiziet pie ārsta — aut.)
Par onkoloģiju gan noteikti jāpasaka — mūsu onkologi ginekoloģijā pašlaik ir sasnieguši ļoti labus rezultātus, un nepavisam nevar teikt, ka onkoloģiska diagnoze līdzinās nāves spriedumam. Vai visnejaukākais ir olnīcu vēzis?» pārjautā dakteris. «Tie ir dažādi, un dažādas ir arī olnīcas, tālab iepriekš pateikt, kā tās reaģēs uz terapiju, ir diezgan grūti. Sākotnēji, piemēram, var šķist, ka viss ir ļoti slikti, bet tad, piemērojot ķīmijterapiju, pēkšņi notiek uzlabošanās. Laikam nozīme ir pirmajās divās stadijās, vēlāk var būt visādi — diviem dažādiem cilvēkiem ar vienu diagnozi iespējami kardināli pretēji rezultāti, tādēļ par pamatu ņemt tikai «bet manai kaimiņienei bija tā!» noteikti nevajadzētu. Divas kaimiņienes ar vienu un to pašu kaiti varēs lepoties tikai tādā gadījumā, ja pie abām piestaigās ar gonoreju slims kaimiņš...
Par krūšu veselību runājot, noteikums, ka pēc 50 gadu vecuma sievietei būtu vēlams veikt mammogrāfiju, paliek spēkā. Un ģimenes ārsti to godprātīgi ievēro. Tomēr vērts ielāgot — mammogrāfija un sonogrāfija ir divas dažādas lietas. Jaunām meitenēm līdz 35 gadu vecumam vajadzētu sākt ar sonogrāfiju, bet pēc tam jau var taisīt arī mammogrāfiju. Ir gadījumi, kad nepieciešamas abas, jo audi ir dažādi. Mammogrāfija kādas minimālas izmaiņas audu blīvumā var arī «neredzēt», bet tajā pašā laikā sonogrāfijā tas būs saskatāms. Es gan statistiku nepētu, tomēr domāju, ka mēs ar saviem ielaistajiem krūts dziedzeriem ne pārāk labi izskatāmies pasaules mērogā un varbūt tāpēc sievietes tiek pastiprināti aicinātas uz profilaktiskajām pārbaudēm, ieskaitot to pašu mammogrāfiju. Iespējams, domāju nepareizi, tomēr uzskatu, ka vislabāk savu patoloģiju var atklāt pati sieviete ar pašizmeklēšanās metodi. Ļoti daudz var arī pateikt iekšējā balss — nu, ja tev nav itin nekādu sūdzību, nekā tāda, kas atšķirtos no ierastā, kāds prieks tev tāpat vien nākt pie ginekologa un rāpties uz tā krēsla?»
Veļa, higiēna, pīrsingi...
«Vai stringi ir kaitīgi? Es pats nevalkāju, nezinu... Patiesībā tās visas veļas ir paredzētas tikai tam, lai piesaistītu vīrieti. Žēl tikai, ka ģimenē tās smukās lietas netiek uzvilktas vīra priekam, bet tikai tad, kad gribas «doties dzīvē» vai, ja zināms, ka kaut kur būs jāģērbjas nost. Tas, kam patiesībā pienāktos, tas jau to vešiņu neredz... No veselības viedokļa — nu, ja tie stringi tev berzīs, tu taču tīšuprāt tos nenēsāsi. Tāpat kā jebko citu, kas sagādā neērtības. Ieliktnīši? No dabas nekādi iesmaržināti ieliktnīši nav paredzēti, un te var teikt — jo dabiskāk, jo labāk. Ieliktnīti lieto, lai katru dienu nebūtu jāmazgā biksītes. Mainīt biksītes vai mainīt ieliktnīti — katra brīva izvēle. Bizness ir jātaisa, un ieliktnīši ir jāpārdod, bet es tos ne noliedzu, ne iesaku — šis nav jautājums, kas mani īpaši nodarbinātu. Tas gan var aktualizēties tad, kad jāsameklē kādas problēmas sakne — un tad tiek «ņemti cauri» ne tikai ieliktnīši, bet veļas pulveri, ziepes, viss, ko ēd, un viss, ko sieviete lieto. Reizēm atklājas, ka problēmu izraisījusi pat skropstu tuša vai nagu laka... Sieviete var būt alerģiska, arī kāds produkts var izraisīt sēnīti. Savukārt alerģiska reakcija var izraisīt pastiprinātu gļotādas reakciju — piemēram, radīt tūsku, un pie vainas izrādīsies skropstu tuša. Par tamponiem un paketēm — kā cilvēks grib, tā lai dara. Ja, lietojot tamponus, viņš jūtas labi — lai taču viņš jūtas labi! Kāpēc viņu mācīt? Teorētiskā līmenī ir raksti par bakteriāli septisko šoku, bet īsti neviens nav pierādījis, ka tas būtu tieši no tamponiem. Un mēs nevaram droši zināt, ka šie raksti nav pakešu ražotāju inspirēti. Nevar ņemt galvā visus rakstus pēc kārtas! Piemēram, «pateicoties» rakstiem, tagad ir pilnīgi sagrauta hormonus aizvietojošās terapijas lietošana — sākumā lietoja pa labi un pa kreisi, sievietes bija ļoti apmierinātas un ļoti labi jutās, bet tad pēkšņi parādījās kāds amerikāņu pētījums un visi kļuva ārkārtīgi piesardzīgi. Pēc manas saprašanas — šo pētījumu pasūtīja uztura bagātinātāju, sirds zāļu un vēl dažu citu medikamentu ražotāji. Jo sieviete, kas lieto hormonus aizvietojošo terapiju, acīmredzami jūtas ievērojami labāk, tāpēc vajadzēja atrast, kur piesieties — lai viņa tomēr labi nejustos un pirktu visu, ko viņai grib pārdot. Tāpat ir ar baidīšanu par hormonālo tablešu it kā kaitīgumu — ja vienai no miljona varbūt tiešām bijušas problēmas, tad to izmanto par iebiedēšanas mehānismu.»
Smuki nav, bet gribu pavaicāt arī par higiēnu — vai tiešām mēdz būt arī pacientes, kuras vispirms prasītos aizsūtīt uz pirti? «Jā, ir gan, bet — nu ko tu viņām padarīsi...» ārsts ir ļoti tolerants. «Es domāju, ka šajā ziņā esmu mazliet labākā situācijā, jo «nostrādā» dzimumu atšķirība. Ja zinu, ka man ar šo pacienti būs jātiekas atkārtoti, tad (gan tikai jau pēc apskates) pasaku — varbūt nākamreiz pamazgājieties... Patiesībā «uzbrauciens» par nemazgāšanos nav īsti korekts — nu, labi, man nav patīkama flora, ko viņš uz sevis audzē, bet viņam pašam tas var šķist apmierinoši; varbūt cilvēkam deguns ir tik stiprs, ka viņš pats sevi nejūt, un arī veselības problēmu viņam nekādu nav. Galu galā man ir logs, ir ventilators. Reizēm ir pat sliktāk, ja no rīta atnāk paciente, kas stipri sasmaržojusies, un tās viņas smaržas (kuras konkrēti man nepatīk) līdz vakaram nevar dabūt ārā.»
Bet kā īsti ir ar to mazgāšanos — ievaicājos. Vai jāpērk speciālie līdzekļi (tiekam baidītas, ka ziepes ir «par stipru» — Ph līmenis utt.)? Reiz kāda daktere teica — tos, kas nemazgājas, mazgāties var iemācīt, sliktāk ir ar tām, kas nejēgā beržas, tā nodarīdamas lielāku skādi...
«Tajā vietā sievietei dzīvo pienskābās baktērijas, pavisam ir 50 baktēriju, kuras ražo pienskābi, veidi. Un tur vienmēr jābūt skābai videi, lai nekas cits, izņemot pienskābās baktērijas, tur labi nejustos! Trihomonas, gonokoks, stafilokoks, ureoplazma, mikoplazma, gardnerellas, sēne — tiklīdz šie mikroorganismi sajūt skābumu, viņi ir pagalam, viņiem skābums nepatīk. Jāpiebilst, ka gardnerellas vīrieši neatnes — tās visu laiku dzīvo sievietē, jo pieder pie normālās floras. Bet — negulēta nakts, novājināta imunitāte, antibiotiku lietošana vai pat cītīgāka nomazgāšanās ar citu mazgāšanās līdzekli — jebkas, kas izjauc šo ekoloģiju, var likt kādam no nosauktajiem mikroorganismiem sarosīties. Proti, samazinoties skābumam, šo siltumu un mitrumu uzreiz centīsies izmantot kāds cits, un notiks cīņa. «Svešie» rūpēsies par savu vidi, un, ja Ph izmainīsies sārmainākā virzienā, atdzīvosies sēnītes, gardnerellas utt. Tāpēc vēlams izmantot speciālos apmazgāšanās līdzekļus, un, ja ir problēmas, tos nevajadzētu pēc apmazgāšanās sevišķi cītīgi noskalot — tas palīdzēs atjaunoties skābajai videi. (Starp citu, intīmām vietām paredzētās ziepes ir ļoti labas sejas ādai — tās ir maigas, nesausina ādu, un pēc mazgāšanās ar tām ir ļoti patīkama sajūta.) Mazgāties ar ziepēm, kas satur pienskābi, būtiski ir arī tāpēc, ka, ja makstī ir disbakterioze, tad vairs neveidojas aizsargslānis un, ja ir kāda infekcija, tā var iekļūt arī dziļāk.»
Vai tas nozīmē, ka var mazgāties arī ar paniņām? — ievaicājos.
«Kad vēl nebija šādu ziepju, ieteicu dāmām biolakto,» neslēpj Dr. Kociņš. «Produktus, kas satur pienskābi. Tie palīdz atjaunot vēlamo vidi. Lai gan cilvēki ir dažādi — vienam var gāzt akmeņus uz galvas un — nekas, citu pagrūdīsi, un viņš nomirs. Tieši tāpat ir ar dzimumorgāniem — ja viss ir kārtībā, varbūt kāda dāma piecreiz dienā mazgājas ar ziepēm, un miesa visu pacieš. Tomēr normāli baktērijas ir vajadzīgas, tās pašas par visu parūpēsies, tikai netraucē viņām ar visādām ķīmiskām ziedēm un «safeguardiem»! Starp citu, Safeguard ziepju bums gan jāpieskaita pie kurioziem. Kāda «uzmazgāta» āda, kādi «uzberzti» iekaisumi — un viss tikai dēļ pārmērīgas tīrības! Diemžēl mēdz būt arī tādi ginekoloģiski sarežģījumi, kuri liek par sevi manīt ar visai nepatīkamu aromātu, un tam nav nekāda sakara ar higiēnu. To, ko pieņemts apzīmēt ar zivju smaku — un tāda tā arī ir —, izraisa gardnerellas. Labā ziņa — ar tām var tikt galā ātri.
Atgriežoties pie jau minētajām miomām un ārstu ieteikumiem tīšuprāt «neaudzēt» lielāku — neiet pirtī, nesauļoties... Mans viedoklis: galvenais ir, kā cilvēks jūtas. Ja viņš pats neko nejūt, ja miomu atrod tikai dakteris, tad var lūgt dakteri vēl pēc kāda laika paskatīties, kā tie saistaudi dzemdē uzvedas. Un, ja tie uzvedas mierīgi un neizrāda pastiprinātu tieksmi vairoties, respektīvi, mioma negrasās strauji augt — lai taču viņa dzīvo! Nesauļoties, neiet pirtī... Ko tālāk — palikt par invalīdu un tā 20 gadus? Tu taču nezini — varbūt varēji visus 20 gadus gan sauļoties, gan iet pirtī, bet mioma nemaz i neaugtu...Tad jau labāk, ja viņa aug — lai aug, varēs izņemt ārā! Vismaz būsi dzīvojusi kā cilvēks. Nevajag savu problēmu fetišizēt.»
Te nu es saņemos un pastāstu, kā vīrišķis, ieraudzījis bildē dāmu, kurai pēc bikini zonas vaksācijas nav atstāts itin nekas, nosprauslājās — he, pliks kā teļa purns! Tāpat pastāstu, ka esmu dzirdējusi dažus gudrīšus paužam, ka tie, kam tādas mini «frizūras» patīkot, esot slēptie pedofili, jo apmatojuma neesamība atgādina mazas meitenītes. Vai tiešām vīriešiem tā patīk labāk? — interesējos.
«Es domāju, arī pašām sievietēm tas patīk labāk. Jā, vīriešiem, cik zinu, patīk (intīmos brīžos zināmos gadījumos apmatojums var būt traucējošs), bet, protams, es nevaru atbildēt visu vietā. Ja tas tiek darīts, acīmredzot, pēc tā ir pieprasījums. Veselības ziņā varbūt ir labāk, ja tie mati tur ir, tie kalpo par savdabīgu filtru — piemēram, ja sieviete nevalkā biksītes (kā daba patiesībā paredzējusi). Bet, tā kā tagad visi staigā apģērbušies, tad no tāda viedokļa pēc apmatojuma nav nepieciešamības.»
Un kāds ir ginekologa viedoklis par pīrsingiem?
«Ja cilvēks tā grib... Nezinu gan, vai to vajadzētu ievietot nabā — nez kāpēc man šķiet, ka tā varētu tikt bojāta nabas čakra. Bet, runājot par ģenitālijām, tas varētu būt pat ļoti erotiski. No svara gan, kur tieši pīrsingu ievieto — atsevišķās vietās tas mīlēšanās laikā varētu radīt sāpes vai diskomfortu. Jā, tas ir svešķermenis — var iedzīvoties, var neiedzīvoties, āda var iekaist, bet es nevaru apgalvot ne to, ka tas ir labi, ne to, ka slikti. Nav novērots, ka no pīrsinga var «dabūt» kādu ginekoloģisku kaiti,» piebilst «sieviešlietu» speciālists.
Būt vai nebūt
Ko ārsts Juris Kociņš domā par vēlīnām grūtniecībām un iespējamajiem sarežģījumiem? Padomju laikos pat 26—27 gadus vecas sievietes saukāja par vecām pirmdzemdētājām...
«Negribas ticēt, vismaz es tā nekad neesmu domājis,» Dr. Kociņš ir izbrīnīts. «Tāda visos laikos skaitījusies sieviete pēc 35 gadiem, kam tās ir pirmās dzemdības. Bet — es neesmu Tas Kungs — ja bērns ir dots, kāpēc ne? Šajā vecumā, protams, mazliet cītīgāk vajadzētu sekot grūtniecības norisei.»
Bet, ja nu izmeklējumi rāda — bērniņam būs Dauna sindroms, ko tad?
«Tā ir pašu vecāku izvēle. Ar šo jautājumu ir jātiek skaidrībā līdz 22. grūtniecības nedēļai. Visas analīzes būtu jāveic līdz grūtniecības pirmā trimestra beigām — 12—14 nedēļā. To, vai bērnam būs Dauna sindroms, redz pēc novirzes hormonu produkcijā — ir zināms, kādai tai normāli jābūt, un ir zināms, kā tā mainās atkarībā no tās vai citas patoloģijas. Vai vecākai sievietei ir lielāka iespējamība, ka bērns var būt ar Dauna sindromu? Tā runā, bet tajā pašā laikā mūsu ģenētiķi ir uzstājušies ar pētījumiem, ka šis sindroms ir sastopams visos vecumos — gan pavisam jaunām meitenēm, gan vecākām meitenēm. Reizēm domāju — varbūt vajadzētu vēl smalkāku sonogrāfijas aparātu, bet... vai es visu to maz gribu redzēt? Ja topošajam bērniņam ir kāda sīka patoloģija, ar kuru viņš mierīgi varētu dzīvot — piemēram, augšlūpas šķeltne vai trūkst viena pirkstiņa —, nu, pasaki to māmiņai 15 nedēļā... Kā viņa jutīsies visas tās 25 nedēļas? Vai ir labi visu to zināt un visu to teikt? Bieži vien daba pati pārtrauc grūtniecību, un, domāju, nevajag cīnīties pretī — pamēģināji, neiznāk, varbūt tev to tiešām nevajag par katru cenu. Bet par tiem, kuriem visu laiku «krīt ārā»... Nevar jau tā teikt, bet viņi patiesībā negrib to bērnu. Tur ir cits iemesls, un reizēm pat tā arī jautāju — vai tev to bērniņu vajag? Jā, vajag! Vārds pa vārdam, un atklājas — vīramāte grib mazbērnu, vīrs grib mantinieku, dāma grib piesaistīt brūtgānu u. tml., bet pašai sievietei nemaz īsti bērnu negribas... Arī nelabums grūtniecības sākumā zināmā mērā liecina par nespēju samierināties ar to stāvokli, kādā tu pašlaik esi. Smadzenes strādā ar pilnu jaudu, un zemapziņa bļauj — tagad tu naktis negulēsi, baļļuki būs jāaizmirst, normāls darbs — arī, sēdēsi mājās — nu, pilnīgi riebjas, vēmiens nāk! Un vēmiens arī nāk...»
Nākamais jautājums arī adresēts tieši ginekologam vīrietim. Proti — ko viņš domā par vīra klātbūtni dzemdībās — vajag vai nevajag? Jo... ja nu vīram tā pēc tam ir trauma uz visu atlikušo mūžu? Kāds vairs «noslēpumainais valdzinājums», ja acu priekšā varbūt visnepiemērotākajā brīdī nelūgti arvien ataust atmiņā kadri no dzemdību norises (tālāk domājiet paši)...
«Ja ir šaubas, tad neaiciniet savu vīru!» dakteris ir strikts. «Bet — kas grib, lai aicina, jo patiesībā tajā brīdī vīram ir pavisam cita dominante, viņš vēro, kā gan pats, gan mēs visi esam ienākuši šajā pasaulē. Tā ir brīva izvēle, uz ko tieši skatīties, uz ko — ne. Ir sievas, kas pasaka — ej ārā! Ir tādas, kas grib, lai vīrs nāk tikai jau palātā...
Bet par izsargāšanos runājot — jā, esmu hormonālo tablešu piekritējs. Man ir daudzas pacientes, kas jau ļoti ilgu laiku lieto šīs zāles, un viņām visām viss ir kārtībā. Pacientes ir veselas. Diemžēl tautas neizglītotībai, kas apaug ar mutvārdu folkloru, piemīt milzu spēks. Protams, attiecībā uz hormonālo kontracepciju, ir jāņem vērā gan cilvēka ādas stāvoklis, gan svars un apmatojums — dažādās tabletēs ir atšķirīgs hormonu līmenis. Tomēr es negribu nevienu mācīt, varu tikai izstāstīt — kas un kā, lai cilvēks pats izvēlas. Un varbūt pamudināt tikai tik daudz, kā ieteikt to vai citu preparātu pamēģināt dzert vienu mēnesi, lai sieviete vismaz gūst priekšstatu un pēc tam izlemj, ko darīt tālāk. Par avārijas kontracepciju — kaut vai to pašu Postinor — gribu teikt, ka tā ir pilnīgi bezatbildīgu cilvēku izvēle (ar to domāju sievietes, kuras to lieto salīdzinoši bieži). Tas ir TĀDS lielgabala šāviens pa visu hormonālo sistēmu, ka organismam vajag krietnu laiku, lai attaptos.
Dzimuši Īrijai
Vai dzimst vairāk? Valstī kopumā — jā, bet šeit to īpaši nejūt. Ja arī dzimst mazliet vairāk, tad vairāk arī aizbrauc — pagājušajā gadā man bija četras tādas meitenes, kas uzskaitē stājās šeit, bet dzemdēja jau Īrijā. Atpakaļ viņas nebrauks, tikai ik pa laikam iegriezīsies, lai pārbaudītu veselību, jo viņas tur ir saskārušās gan ar izmaksām, gan attieksmi un kvalitāti. Tas, ko redzam filmās, nepavisam neatbilst tam, kā notiek patiesībā.
Ja vaicājat, vai, salīdzinot ar padomju laikiem, slimo vairāk, jāsaka — nekas daudz nav mainījies. Ir labākas diagnostikas iespējas, tas gan.»
Bet ko ginekologs var teikt tām, kuras, lai arī nojauš, ka kaut kas varbūt īsti nav kārtībā, tomēr iešanu pie ārsta atliek un atliek? Dzīvo, teiksim, tantuks Pampāļu mežos un 7 gadus nav bijis pie ginekologa, bet, kad beidzot, juzdams, ka labi nav, atnāk — vēzis 4. stadijā, viss, par vēlu — «jāmirī» nost... «Nu un? Lai «mirī», tā ir paša tantuka izvēle!» dakteris nemaz nav nosakņots žēlot neapzinīgos tantukus. «Viņu neviens tajos mežos nebija piesējis, un neviens nebija aizliedzis aiziet pie daktera — uz veikalu tak jau gāja. Ja tu par savu miesu nerūpējies, nedomā, ka tev kaut kas vienkārši pienākas. Bet, ja tu reiz ārstējies, tad tomēr izvēlies vienu ārstu — to, kuram uzticies, protams. Ar tiem pacientiem, kas grib vienlaikus sēdēt uz vairākiem beņķiem, ir grūtības. Te vietā ir salīdzinājums, ka slimība ir kā mežs, un katrs dakteris izvēlas savu ceļu, kā tevi no tā meža izvest ārā. Un, ja tu aiziesi pie diviem dakteriem, no kuriem viens izvēlas iet pa kreisi, otrs — pa labi, tev šķitīs, ka esi nonācis trako mājā, un tu nesapratīsi, kur īsti ir tā taisnība. Ja tu paļaujies uz ārstu, tad ej pa to ceļu, kuru viņš iesaka, tad arī nonāksi tur, kur tev ir jānonāk.»
P. S. Ārpus protokola Dr. Kociņš piebilst: «Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka pats esmu kļuvis vecāks, vai tam ir cits iemesls, bet man šķiet, ka sievietes, salīdzinot ar to, kādas bija tad, kad sāku strādāt — pirms gadiem 20, ir kļuvušas skaistākas. Varbūt savu iespaidu atstājis dzīvesveids, varbūt sava loma ir arī frizūrai un kosmētikai, bet ne sejā, ne ķermenī pārmaiņas nav tik izteiktas kā, manuprāt, bija agrāk. Līdz ar to jaunība turpinās ilgāk, un tas priecē.»
Lielisks raksts portālā kasjauns.lv , kurā dakteris Kociņš konsultē par sievietes ciklu un premenstruālo sindromu jeb PMS.
Lielisks raksts portālā kasjauns.lv , kurā dakteris Kociņš konsultē par sievietes ciklu un premenstruālo sindromu jeb PMS.
Labsajūtai pirms mēnešreizēm
Ir 200 dažādu nelāgu sajūtu, kuras mēdz piemeklēt sievietes pirms mēnešreizēm. Bet premenstruālā sindroma (PMS) izpausmes nav nolemtība – tās var un pat vajag novērst.
Statistika liecina, ka 95 % sieviešu reproduktīvajā vecumā jūt mēnešreižu tuvošanos, tomēr izteiktu premenstruālo sindromu, kuram nepieciešama īpaša ārstēšana, sajūt ievērojami mazāk.
Četras sievietes vienā
Sievietes organisms pakļauts ikmēneša ciklam un atbilstošām hormonālām izmaiņām. Savukārt hormoni vistiešākā veidā ietekmē ne tikai sievietes auglību, bet arī pašsajūtu un uzvedību. Uzmanīgs dzīvesbiedrs būs pamanījis, ka dzīvo it kā ar četrām atšķirīgām sievietēm – katrā cikla fāzē sieviete mēdz justies un uzvesties savādāk.
Lai dzemdē varētu sākt attīstīties grūtniecība un ieligzdoties apaugļota olšūna, tai nepieciešama maiga, svaigi izveidojusies gļotāda. Līdzīgi kā tīri uzklāti palagi princesei. Tāpēc iepriekšējā cikla gļotāda jānomaina. Organisms ar īpašu hormonālu mehānismu dažas dienas mēnesī veic dzemdes ģenerāltīrīšanu, ko sauc par mēnešreizēm. Visu dzimumhormonu līmenis ir diezgan zems un organisms it kā atpūšas. Arī sievietei šajā cikla posmā vajadzētu vairāk atpūtas, miera.
Pēc mēnešreizēm sievietes organisms audzē jaunu dzemdes izklājumu. Olnīcas ar jaunu sparu izstrādā sievišķo hormonu estrogēnu. Sieviete uzplaukst kā daba pavasarī - pievērš sev uzmanību, tiecas pēc romantikas, kaut kā jauna. Gan mati, gan āda, gan arī acis uzmirdz. Sieviete ir arī psiholoģiski atvērta, komunikabla, labprāt uzsāk kaut ko jaunu.
Īsākais cikla periods – auglīgās dienas, kad notiek ovulācija un nobriedusī olšūna gaida apaugļotspējīgus spermatozoīdus. Sieviete uzplaukst, dažkārt daba viņai atņem veselo saprātu un viņa ar dievinošām acīm spēj skatīt pat vīrieti, par kuru citi labākajā gadījumā rausta plecus. Daba dara visu, lai rastos jauna dzīvība un, ja kādreiz sieviete ir gatava neprātam un mīlas dēkām, tad šajās dienās.
Olšūna dzemdē uzkavējas vien diennakti. Dzemdes gļotāda hormona progesterona ietekmē sabiezē, kļūstot gatava uzņemt un barot apaugļoto olšūnu. Hormoni sievietei raisa nosvērtāku un mātišķu noskaņojumu. Nesagaidījis jaunas dzīvības rašanās brīnumu, organisms it kā raud. Progesterona daudzums samazinās un dzemdes gļotāda gatavojas nomaiņai. Parādās tieksme uzkrāt – ūdeni, svaru, vairāk ēst. Šī dabas valoda dažkārt raisa arī nepatīkamas sajūtas, jo sevišķi, ja to neizprot. Palielinās tieksme uz tūskām un ūdens aizturi ķermenī, pasliktinās garastāvoklis, palielinās ēdelība, kāre pēc salda. Cikla posms pēc ovulācijas ir kā rudens visā tā daudzveidībā – no skaistā saulainā lapkriša līdz novembra slapjdraņķim un vētrām. Pēdējās dienās pirms mēnešreizēm mīļotā sieviete mēdz pārvērsties par kašķīgu, neapmierinātu un nesaprotamu radījumu, kura dramatizē pat sīkumus. Un patiešām – hormoni un dažādas organisma sajūtas var diezgan ievērojami uz dažām dienām mainīt sievietes raksturu un uztveri.
200 simptomi
Galvas sāpes, vēdera sāpes, nelabums, tūska, ādas nieze, jūtīgums pret smakām, asinsspiediena izmaiņas, sāpes sirds apvidū, aizcietējumi, meteorisms, kašķīgums, raudulīgums, depresija vai agresivitāte – tās ir tikai dažas no PMS izpausmēm, ar kurām sievietes pēc palīdzības vēršas pie ārsta. Mūsdienās zināmas ap 200 PMS izpausmes kuras mēdz parādīties kādā no četrām PMS variācijām. Daudzas uztver ikmēneša slikto jušanos kā normu, jo ar mēnešreižu sākumu tās pazūd. Tomēr par to būtu jārunā ar savu ginekologu vairāku iemeslu dēļ. „Sieviete tāpēc nav sieviete, lai viņai katru mēnesi kaut kas sāpētu – vienalga – vēders, galva vai cits,” ir pārliecināts ginekologs un dzemdību speciālists dakteris Juris Kociņš. Katra sieviete ir individuāla un iemesli, kas izraisa slikto pašsajūtu ir tikpat dažādi. Tās var būt sievietes anatomiskas vai fizioloģiskas īpatnības, kuras saprotot var izvairīties no PMS. Tikpat labi tie var būt pirmie signāli par kādu nesakārtotību, kura vēl viegli novēršama. Piemēram, iekaisumu, kuru apārstējot arī sūdzības izzūd.
Kā izvairīties?
Dažādos gadījumos ārsts var izvēlēties dažādas ārstēšanas taktikas – vienai palīdz labi, iedrošinoši vārdi, citai kāds specifiskāks medikaments vai ārstēšanas veids.
Ir arī virkne universālu līdzekļu, kuri uzlabos pašsajūtu pirms mēnešreizēm. Diēta, fiziskās aktivitātes, noteikti uztura bagātinātāji, dažām arī sekss.
Sāpes labi novērš nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi – tos aptiekā var iegādāties bez receptēm. Daudzām sievietēm palīdz tā sauktās mūku zālītes Vitex agnus castus preparāti (Prefemin). Citām nakstssveces eļļa. Var dzert raspodiņu, baltās panātres vai sarkanā āboliņa tējas.
Sievišķo hormonu līdzsvaru palīdz atgūt pārtika, kura satur fitoestrogēnus – soja, linsēklas, āboliņa sēklas. Dienās pirms mēnešreizēm ir svarīgi pievērst uzmanību savai ēšanai. Ēst regulāri, ik pēc trīs stundām pārtiku ar zemu glikēmisko indeksu – griķus, auzu pārslas, rupjmaizi, dārzeņus. Izvairīties no saldumiem un saldiem dzērieniem, bet vakarā baudīt glāzi piena, jogurta vai kefīra ar pāris maizes šķēlēm – tas veicina laimes un apmierinājuma hormona seratonīna sintēzi organismā.
Tā kā PMS veicina mazkustīgs dzīves veids, tad viegla vismaz 40 minūšu ikdienas izkustēšanās normalizēs vielmaiņu un nelāgās sajūtas.
Vairāk lasiet portālā kasjauns.lv
самый лучший гинеколог в Латвии! Спасибо ему за моё здоровье!
AtbildētDzēst