Šo tēmu viņa pētījusi arī savā diplomdarbā. Piedāvājam izvilkumus no Ineses Upenieces Ma psych diplomdarba.
Vēsture.
Senajā Krievijā dzemdību sāpes tika uzskatītas par
ļaunumu, ko uzsūtījuši citi cilvēki vai arī pārdabiski spēki, sodot
dzemdētāju.
Viduslaikos dzemdību sāpes centās mazināt, dodot
dzemdētājai magoņu galviņu novārījumu vai alkoholu, bet tam bija
nopietni blakusefekti un sāpju mazināšana pārtapa dzemdētāju iemigšanā,
kas neuzlaboja dzemdību norisi.
1597.gadā Eifaniija Makelainta Edinburgā tika
sadedzināta uz sārta par mēģinājumu mazināt kādas dzemdētājas sāpes, jo
Bībelē teikts, ka Dievs, izdzenot Ādamu un Ievu no Ēdenes, kā vienu no
lāstiem Ievai teicis, ka viņai “būs sāpēs dzemdēt”.
Savukārt pēc 250 gadiem tajā pašā pilsētā Edinburgā,
pirmo reizi tika pielietots ēteris dzemdību sāpju mazināšanas nolūkos.
1853.gadā Anglijas karaliene Viktorija dzemdējusi hloroforma narkozē.
Tomēr drīz vien tika novērots, ka šī līdzekļa pielietošana vairojusi
dzemdībās nosmakušo bērnu skaitu.
1933.gadā Londonas ārsts Grantlijs Diks Rīds (Grantly
Dick Read) atklāja metodi, ar kuras palīdzību iespējams mazināt dzemdību
sāpes. Viņš savas darbības laikā nonāca pie secinājuma, ka dzemdību
sāpju galvenais cēlonis ir trauksme pirms dzemdībām un bailes no
dzemdībām kā no nezināmā. Viņš uzskatīja, ka bailes izraisa muskuļu
sasprindzinājumu. To skaitā arī dzemdes un tās apkārtesošo muskuļu
sasprindzinājumu. Šī iemesla dēļ tiek saspiesti asinsvadi, kas caurvij
dzemdes un apkārtesošos muskuļus, tādējādi pasliktinot to apgādi ar
asinīm un skābekli, kas kaitē gan dzemdējošajai sievietei, gan viņas
mazulim.
Šo sakarību kopumu G.Diks Rīds nosauca par baiļu- saspringuma-
sāpju sindromu. Dr.Rīds uzskatīja, ka tieši šo iemeslu dēļ dzemdības ir
sāpīgas. Viņš bija pārliecināts par to, ka, ja sievietes ir pietiekoši
sagatavojušās dzemdībām, viņas pašas spēj kontrolēt savas dzemdību
sāpes. Bez medikamentu palīdzības. Lai to sasniegtu, viņaprāt, ir
nepieciešama atbilstoša grūtnieču izglītošana, vingrošana un zināšanas
par relaksācijas iespējām un to izmantošanu.
Lielu lomu dzemdību sagatavošanās procesā spēlē topošās
māmiņas pārliecība par iespēju dzemdēt bez sāpēm. Šī atklājuma tapšanā
Dikam Rīdam palīdzēja kāda viņa paciente: dzemdību laikā, kad viņai tika
piedāvāta gāzes maska atsāpināšanai, viņa atbildēja ārstiem, ka nejūtot
nekādas sāpes un apšauboši uzjautāja: “Vai tad dzemdībās jājūt sāpes?”
Harkovas klīnikas docents I.Veļvovskis 1949.gadā
atklājis, ka sāpes tiek sajustas ar galvas smadzeņu garozas palīdzību.
Galvas smadzeņu garoza sāpes spēj padarīt mazāk jūtamas un pat
nejūtamas. Bet, ja tā ir kavēta, sāpes kļūst īpaši intensīvas un
neciešamas. Bailes un sāpju gaidas pazemina sāpju sajūtīguma slieksni un
pat sīkas sāpes tiek justas kā stipras un nepanesamas.
Pati galvenā
psihoprofilaktiskās sistēmas īpatnība ir pārvarēt topošo māmiņu uzskatus
par neizbēgami sāpīgām dzemdībām. Šī pārliecība, kā metodes autori
uzskata, rodas jau agrā jaunībā, pat bērnībā. Nereti kopā ar
beznosacījuma refleksiem, kas izriet no gurnu rajona, jau ilgu laiku
pirms dzemdībām tiek veidots nosacījuma reflekss uz vārdiem “dzemdības”,
“kontrakcijas”. Kā norāda pētījuma rezultāti (K.Bikovs,
N.Krasnogorskis, A.Pšoņiks, K.Platonovs), vārdam kā kairinātājam ir
lielāka ietekme uz galvas smadzeņu garozu, nekā ķīmiskajiem un
fiziskajiem kairinātājiem.
1956.gadā pāvests Pijs XII oficiāli pavēstījis, ka
katoliskajai baznīcai nav pretenziju pret dzemdību sāpju mazināšanu. Vēl
jo vairāk, viņa svētība pasvītroja labos rezultātus, metodes
nekaitīgumu un vienkāršību un ieteica tās propagandu.
