Vai var būt nesāpīgas dzemdības?

 Inese Upeniece apgalvo, ka var. Viņa pat apmāca topošos vecākus, kā sagatavoties tādām. Vairāk lasi šeit
Šo tēmu viņa pētījusi arī savā diplomdarbā. Piedāvājam izvilkumus no Ineses Upenieces Ma psych diplomdarba.

Vēsture.

Senajā Krievijā dzemdību sāpes tika uzskatītas par ļaunumu, ko uzsūtījuši citi cilvēki vai arī pārdabiski spēki, sodot dzemdētāju.

Viduslaikos dzemdību sāpes centās mazināt, dodot dzemdētājai magoņu galviņu novārījumu vai alkoholu, bet tam bija nopietni blakusefekti un sāpju mazināšana pārtapa dzemdētāju iemigšanā, kas neuzlaboja dzemdību norisi.

1597.gadā Eifaniija Makelainta Edinburgā tika sadedzināta uz sārta par mēģinājumu mazināt kādas dzemdētājas sāpes, jo Bībelē teikts, ka Dievs, izdzenot Ādamu un Ievu no Ēdenes, kā vienu no lāstiem Ievai teicis, ka viņai “būs sāpēs dzemdēt”.

Savukārt pēc 250 gadiem tajā pašā pilsētā Edinburgā, pirmo reizi tika pielietots ēteris dzemdību sāpju mazināšanas nolūkos. 

1853.gadā Anglijas karaliene Viktorija dzemdējusi hloroforma narkozē. Tomēr drīz vien tika novērots, ka šī līdzekļa pielietošana vairojusi dzemdībās nosmakušo bērnu skaitu.

1933.gadā Londonas ārsts Grantlijs Diks Rīds (Grantly Dick Read) atklāja metodi, ar kuras palīdzību iespējams mazināt dzemdību sāpes. Viņš savas darbības laikā nonāca pie secinājuma, ka dzemdību sāpju galvenais cēlonis ir trauksme pirms dzemdībām un bailes no dzemdībām kā no nezināmā. Viņš uzskatīja, ka bailes izraisa muskuļu sasprindzinājumu. To skaitā arī dzemdes un tās apkārtesošo muskuļu sasprindzinājumu. Šī iemesla dēļ tiek saspiesti asinsvadi, kas caurvij dzemdes un apkārtesošos muskuļus, tādējādi pasliktinot to apgādi ar asinīm un skābekli, kas kaitē gan dzemdējošajai sievietei, gan viņas mazulim. 

Šo sakarību kopumu G.Diks Rīds nosauca par baiļu- saspringuma- sāpju sindromu. Dr.Rīds uzskatīja, ka tieši šo iemeslu dēļ dzemdības ir sāpīgas. Viņš bija pārliecināts par to, ka, ja sievietes ir pietiekoši sagatavojušās dzemdībām, viņas pašas spēj kontrolēt savas dzemdību sāpes. Bez medikamentu palīdzības. Lai to sasniegtu, viņaprāt, ir nepieciešama atbilstoša grūtnieču  izglītošana, vingrošana un zināšanas par relaksācijas iespējām un to izmantošanu.

Lielu lomu dzemdību sagatavošanās procesā spēlē topošās māmiņas pārliecība par iespēju dzemdēt bez sāpēm. Šī atklājuma tapšanā Dikam Rīdam palīdzēja kāda viņa paciente: dzemdību laikā, kad viņai tika piedāvāta gāzes maska atsāpināšanai, viņa atbildēja ārstiem, ka nejūtot nekādas sāpes un apšauboši uzjautāja: “Vai tad dzemdībās jājūt sāpes?”

Harkovas klīnikas docents I.Veļvovskis 1949.gadā atklājis, ka sāpes tiek sajustas ar galvas smadzeņu garozas palīdzību. Galvas smadzeņu garoza sāpes spēj padarīt mazāk jūtamas un pat nejūtamas. Bet, ja tā ir kavēta, sāpes kļūst īpaši intensīvas un neciešamas. Bailes un sāpju gaidas pazemina sāpju sajūtīguma slieksni un pat sīkas sāpes tiek justas kā stipras un nepanesamas. 

Pati galvenā psihoprofilaktiskās sistēmas īpatnība ir pārvarēt topošo māmiņu uzskatus par neizbēgami sāpīgām dzemdībām. Šī pārliecība, kā metodes autori uzskata, rodas jau agrā jaunībā, pat bērnībā. Nereti kopā ar beznosacījuma refleksiem, kas izriet no gurnu rajona, jau ilgu laiku pirms dzemdībām tiek veidots nosacījuma reflekss uz vārdiem “dzemdības”, “kontrakcijas”. Kā norāda pētījuma rezultāti (K.Bikovs, N.Krasnogorskis, A.Pšoņiks, K.Platonovs), vārdam kā kairinātājam ir lielāka ietekme uz galvas smadzeņu garozu, nekā ķīmiskajiem un fiziskajiem kairinātājiem. 

1956.gadā pāvests Pijs XII oficiāli pavēstījis, ka katoliskajai baznīcai nav pretenziju pret dzemdību sāpju mazināšanu. Vēl jo vairāk, viņa svētība pasvītroja labos rezultātus, metodes nekaitīgumu un vienkāršību un ieteica tās propagandu.