Diskusija par pacientu līdzestību veselības aprūpē
No žurnāla "Doctus"
Pirmdien, 2013. gada 17. jūnijā Pacientu ombuds organizēja ekspertu diskusiju veltītu tēmai par pacientu līdzestību. Gan bēdīgie Latvijas iedzīvotāju veselības rādītāji, gan nepietiekamais veselības nozares finansējums, kā arī daudzas sociālas problēmas ir rosinājušas mūs domāt par veidiem, kā neatkarīgi no jau minētajām problēmām, iespējams uzlabot sabiedrības veselību, izpratni un efektivizēt ārstēšanās procesu.
Pacientu ombuds dalījās ar dažiem secinājumiem no nesen veiktās pacientu aptaujas par medicīnisko datu pieejamību un pacientu līdzestību - sagatavošanos vizītei pie ārsta, noteikto rekomendāciju ievērošanu u.tml. Diskusijā piedalījās: Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce-Rēvele, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkoloģijas speciālists dr. Jānis Eglītis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra vadītājs dr. Andis Paeglītis, Med Record Bank valdes priekšsēdētāja Aija Rezevska, Slimību profilakses un kontroles centra vecākā veselības veicināšanas koordinētāja Solvita Kļaviņa, Pacientu ombuda saskarsmes konsultante, klīniskais psihologs Ilze Ābelniece, Veselības centra 4 ģimenes ārste dr. Dana Misiņa.
Līdzestību ārstniecības procesā varam mērīt pēc tā, vai pacienta uzvedība sakrīt ar ārsta sniegtajām rekomendācijām un pacients atbilstoši līdzdarbojas savas veselības uzlabošanā. Pacienta līdzatbildība ir tieši atkarīga no tā, vai un kādi ir pieejamie resursi, motivācija, uzticēšanās starp ārstu un pacientu, zināšanas un izpratne, kā arī atbalsta sistēma.
Daži citāti no ekspertu pārdomām:
Ilze Ābelniece: „Līdzestības pamatā ir komunikācija. Nereti vērojams uzticēšanās trūkums starp ārstu un pacientu, ir pacienti, kuri domā, ka "komunikācija sākas tikai no 25 Ls". Savukārt, jautājot pacientiem, ko viņi paši ir gatavi darīt savas veselības labā, daudzreiz vērojam klusumu..."
Jānis Eglītis: „Pacienti dalās divās daļās, ir tādi, kas apzināti seko līdzi savam veselības stāvoklim un vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, otra daļa izvairās no ārstēšanas, piemēram, onkoloģijas jomā, jo ļoti baidās no slimības, nejūtas pietiekami informēti par saslimšanu. Cilvēki apzinās, ka viņiem ir hroniska saslimšana, ja tiek izskaidroti simptomi, kas var liecināt par slimības atgriešanos, tad viņi arī seko līdzi, savlaicīgāk iet uz pārbaudēm utt. Līdzestību ietekmē arī sociālais stāvoklis un nepietiekamais finansējums."
Dana Misiņa: „Globāli skatoties, pieaug novecošanās, grūti nodrošināt līdzestību arī pacientam, kurš, piemēram, nejūt sāpes, tomēr ir nopietni slims. Līdzestību ietekmē apmēram vairāki simti faktoru. Galvenie ir saistīti ar aprūpi, pacientu izglītošanu arī no veselības aprūpes puses, kas jau nozīmē komandas darbu - primārā, sekundārā veselības aprūpe. Lielā mērā tas saistīts arī ar īso pacienta vizītes laiku, kurā grūti sniegt daudzpusīgu informāciju par ārstniecības procesu. Ļoti pietrūkst laika un to izjūt visi".
Andis Paeglītis: „Zobārstniecībā situācija mēdz atšķirties samaksas dēļ, un pacienti, maksājot naudu, vairāk interesējas par tālāko ārstniecības procesu. Ārkārtīgi būtiska ir uzticēšanās starp ārstu un pacientu, ir jāveido savstarpējais kontakts, tad ir arī vērojami rezultāti. Uzticēšanos un komunikāciju uzlabo arī komandas darbs, kas atspoguļojas pacienta apmierinātībā. Ne vienmēr vecāki ir pietiekami atbildīgi par sava bērna mutes veselību. Bērns reizēm zina labāk to, cik bieži un kā ir jātīra zobi, jo ejam uz skolām un stāstām. Pieaugušajiem ir jāstrādā ar bērniem, jārunā par profilaksi, ārstiem jārunā ar pacientu par ārstniecības plānu. Līdzestība ir arī tad, kad pacients zina, kas ar viņu notiks, kāds būs ārstēšanās plāns, ar ko būs jārēķinās. Ārstniecības plānam ir liela loma."
Solvita Kļaviņa: „Mēs domājam par dažādiem veidiem, lai pēc iespējas dažādākās formās uzrunātu iedzīvotājus, strādājam pie informatīvo materiālu izveidošanas, notiek sadarbība ar pašvaldībām, ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsta otrā māsa ir tas cilvēks, kas var runāt ar pacientu par profilaksi, kamēr ārstam 15 minūšu vizītē ne vienmēr šiem jautājumiem pietiek laika. Ņemot vērā, cik daudz neprecīza un ne vienmēr ticama informācija ir pieejama internetā, ģimenes ārsts ir tā persona, kurai pacienti vairāk tic. Tiek popularizēta vēža skrīninga programma, lai mudinātu iedzīvotājus pārbaudīt savu veselības stāvokli."
Jānis Eglītis: „Skrīninga programmai Latvijā atsaucība ir aptuveni 30%. Lai būtu izpratne, ir jābūt regulārai informācijai sabiedrībā, nepietiek tikai ar kampaņveidīgām aktivitātēm."
Solvita Kļaviņa: „Par veselības veicināšanu esošā finansējuma ietvaros tiek domāts, kā maksimāli racionāli tiktu izlietoti līdzekļi, lai gūtu iespējami efektīvāku rezultātu. Protams, šai sadaļai finansējuma ir par maz."
Aija Rezevska: „Pasaulē mainās ārsta un pacienta attiecību modelis. Pacienti arvien vairāk iesaistās savā ārstēšanas procesā. Mēs saviem klientiem piedāvājam mūsdienīgas tehnoloģijas, kas palīdz uzlabot komunikāciju starp pacientu un ārstu. Viens no svarīgiem aspektiem, lai cilvēks var brīvi piekļūt saviem medicīniskajiem dokumentiem un tos uzrādīt izvēlētājam ārstam. Svarīgi, lai informācija ir apkopota no ārstniecības iestādēm vienuviet, sistematizēta. Ārsts, ieraugot pacienta iepriekšējo veselības vēsturi, iepriekš veiktos izmeklējumus var ātrāk un vieglāk palīdzēt. Tāpat cilvēks un ārsts var ērti sekot asinsspiediena, pulsa, holesterīna u.c. izmaiņām grafikos. Lai cilvēks izpildītu ārstēšanās plānu, cilvēks var saņemt atgādinājumus uz telefonu, lai, piemēram, neaizmirstu laikā iedzert zāles, apmeklēt ārstu utml. No pasaules pieredzes skatoties, pacienta līdzestību arī ietekmē, vai cilvēks var izlasīt savus medicīniskos datus.
Liene Šulce - Rēvele: „Diemžēl joprojā'm ir daudz piemēru, kad pacienti ziņo, ka iztrūcis skaidrojums no ārsta tieši par to, kas ir rakstīts izrakstā, kādi izmeklējumi tika veikti, ar kādu mērķi un kādas ir turpmākās rekomendācijas. Pacientiem bez ārsta skaidrojuma ir grūti izprast profesionālo terminoloģiju. Un ir lieliski, ja ir dažādi rīki, kā sakārtot medicīnisko dokumentāciju, bet neatsverams ir ārsta skaidrojums pacientam. Kā arī ārstam ir jāpārliecinās, ka pacients ir sapratis stāstīto, lūdzot to saviem vārdiem atkārtot. Tad veidojas labs pamats, lai pacients kļūtu līdzestīgs."
Jānis Eglītis: „Vismaz lielās slimnīcas un vairākas privātas iestādes sāk pāriet uz elektroniski sagatavotiem medicīniskajiem dokumentiem. Ņemot vērā, ka dokumentos bieži tiek izmantoti latīniskie nosaukumi, primāri ir nepieciešams diagnozes skaidrojums, tālākā ārstēšana, bet tas jau ir atkarīgs no komunikācijas starp ārstu un pacientu. Pret to jāizturas atbildīgi."
Ilze Ābelniece: „Redzam, ka iedzīvotāji nereti izvēlas mazticamus un nedrošus avotus informācijas meklēšanai. Svarīgi, ka ārsts iedot īsu un koncentrētu informāciju pacientiem par to, kur meklējama droša un pārbaudīta informācija par saslimšanu."
Liene Šulce - Rēvele: "Ne mazāk svarīgs aspekts pārdomām ir atbalsta sistēma pacientiem. Vai ir tuvinieki, kas atbalsta un saprot, kas notiek, zina, kā palīdzēt, ir līdzatbildīgi. Novērojam, ka bieži trūkst līdzcilvēku atbalsta. Tāpat trūkst arī atbalsta personāls ārstniecības iestādēs un ārstu praksēs."
Jānis Eglītis: „Daudzās valstīs ir izplatīts brīvprātīgais darbs ārstniecības iestādēs, sabiedrības līdzatbildība par citiem sabiedrības locekļiem. Tas ir sabiedrības labklājības un audzinātības līmenis. Latvijā, piemēram, jauno mediķu izglītības programmām ir dažādi ierobežojumi, kas traucē pietiekami laiku pavadīt redzot pacientus, pastrādājot par sanitāru, piemēram."
Kā labāk informēt?
Dana Misiņa: „Svarīgi, ka ārstiem tiktu nodrošināta piekļuve regulāri atjaunotai, papildinātai datu bāzei, kur apkopta informācija, ko sniegt pacientiem, piemēram, par veselības nozares NVO, kur var saņemt atbalstu, vai arī informācija par saslimšanu informatīva materiāla formā, kuru var ērti parādīt un izdrukāt."
Aija Rezevska: „Būtu lieliski, ja iedzīvotājiem būtu biežākas izglītojošas informācijas kampaņas par to, kas ikvienam cilvēkam atbilstoši savai vecuma grupai būtu jāizdara veselības saglabāšanai, pat ja cilvēkam nav sūdzību, piemēram, vismaz reizi gadā jāveic asinspiediena kontroli, analīzes u.tml. Jārod kanāli, kā informēt cilvēkus mērķtiecīgāk. Varētu ņemt piemēru no CSDD efektīvajām informācijas kampaņām."
Jānis Eglītis: „Informācijas kanāli jāizvēlas arī atbilstoši iedzīvotāju vecuma grupai, visaktīvāk būtu jāstrādā ar jaunāko paaudzi, informācijas izvietošanai jāizmanto interneta avoti, kurus jaunieši izmanto visbiežāk. Attiecībā uz vēža skrīningu programmu, līdzestību sekmē arī pacientu apzvanīšana un personīgi atgādinājumi par pārbaudēm. Līdzekļi, kas vajadzīgi, piemēram, pacientu sazvanīšanai, nav salīdzināmi ar tiem, kas vajadzīgi smagu slimību ārstēšanai."
Liene Šulce Rēvele: „Runājot par līdzestību, jāatceras arī biežākais līdzestības problēmu aspekts - zaļu lietošana. Ja iztrūkst līdzestības šajā ziņā, efekts var būt dubultā negatīvs. Piemēram, nepareiza, vai nepamatota antibiotiku lietošana. Dažādu medikamentu mijiedarbības neievērošana, vai pacienti, kuri nevar atļauties medikamentus, bet baidās to atklāti atzīst savam ārstam. Medikamentu lietošana ir tiešs līdzestības rādītājs. Pacientiem daudz vairāk jāskaidro, kāpēc vispār ir jālieto zāles un kāpēc ir svarīgi tās lietot pareizi, kāpēc nedrīkst melot par to, vai un kā zāles ir lietotas.
Vēl viena būtiska problēma, kas raksturo mūsdienu situāciju, ir bezrecepšu medikamentu lietošana, nevēršoties pie ārsta, bet tikai reklāmas ietekmē."
Jānis Eglītis: „Hroniskajiem pacientiem vairāk vai mazāk ir kārtība ar medikamentu lietošanu, jo vairāk ir bijis skaidrojošais darbs un ar slimību pacienti sadzīvo ikdienā, savukārt daudz problēmu ir, piemēram, pie saaukstēšanās, tur nereti ir pārspīlēta zāļu lietošana, trūkst izpratnes par to, kas un kāpēc ir vajadzīgs. Tāpat ir arī ar antibiotikām, kur būtu attīstāms darbs ar farmaceitiem, kuri var ieteikt, rekomendēt un izskaidrot pacientiem negatīvās sekas pārmērīgai un ne vienmēr pamatotai antibiotiku lietošanai."
Ilze Ābelniece: „Mūsdienās Latvijā netiek pietiekoši novērtēta klīnisko farmaceitu loma, trūkst atsaucības arī no ārstniecības iestāžu puses. Ārsti nevar zināt visu par zālēm, un neatkarīga farmaceita atbalsts ļoti palīdzētu."
Dana Misiņa: „Aktuāls jautājums ir par zāļu aprakstiem. Pacients no aprakstā iekļautās informācijas var apjukt, tāpēc svarīgi, ka viņam tiek paskaidrots būtiskākais par zāļu lietošanu un iespējamajām blakusparādībām."
Aija Rezevska: „Ir situācijas, kad cilvēkiem vajadzētu spēt atbildēt, kāda ir viņa saslimšana, kādus medikamentus viņš lieto u.tml. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks šo informāciju mediķiem var koncentrētā veidā ātri nodot."
Liene Šulce - Rēvele: „Klausoties par līdzestību zāļu lietošanā, rodas ideja, ka jāapsver informācijas kampaņas, kas aicinātu iedzīvotājus - būt atklātiem pret savu ārstu. Latvijas sabiedrībai ir tendence ilgi ciest, slimam doties uz darbu, savlaicīgi neapmeklēt ārstu, nepadomājot par iespējamajām sekām. Cilvēki baidās no ļoti daudz kā, un dažkārt baidās arī no tā, ka ārsts nosodīs pacientu par vienu vai otru rīcību, kam ir arī pamats, tādēļ, ja gribam veicināt līdzestību, ir jāmazina bailes."
Ilze Ābelniece: „Un nedrīkstam arī aizmirst, ka domājot par pacientiem, ir jānodrošina atbalsts ārstniecības personām, psiholoģisks atbalsts grūtos darba apstākļos pie esošā ārstu un māsu trūkuma, izdegšanas sindroma, jāveicina izglītošana komunikācijas jomā."
Ar šiem un citiem ekspertu viedokļiem kopā ar Pacientu ombuda veikto aptauju būs iespējams iepazīties vienotā ziņojumā 2013. gada rudenī. Pacientu ombuds plāno turpināt darbu ar pacientu līdzestības jautājuma analīzi un attīstīšanu, lai Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no nepietiekama veselības aprūpes finansējuma un daudzām sociālām problēmām, spētu pilnvērtīgāk un atbildīgāk aizstāvēt savas vajadzības veselības uzturēšanā. Zināšanas par savu veselību ir pamats, ko, ceram, novērtēs arī izglītības nozares vadītāji nākotnē. Savukārt mediķiem ir jārada vide, lai varētu ar pacientiem komunicēt veidā, kas rada uzticēšanos un līdz ar to - līdzestību.
Pacientu līdzestība ir atbilde daudzās situācijās. Attīstīta pacientu līdzestība palīdz ietaupīt gan valsts, gan personīgos līdzekļus. Zinoši un atbildīgi pacienti un iedzīvotāji kopumā ir mērķis, uz kuru visiem kopā jāvirzās.
Liene Šulce-Rēvele
Pacientu ombuds dalījās ar dažiem secinājumiem no nesen veiktās pacientu aptaujas par medicīnisko datu pieejamību un pacientu līdzestību - sagatavošanos vizītei pie ārsta, noteikto rekomendāciju ievērošanu u.tml. Diskusijā piedalījās: Pacientu ombuda valdes priekšsēdētāja Liene Šulce-Rēvele, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkoloģijas speciālists dr. Jānis Eglītis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra vadītājs dr. Andis Paeglītis, Med Record Bank valdes priekšsēdētāja Aija Rezevska, Slimību profilakses un kontroles centra vecākā veselības veicināšanas koordinētāja Solvita Kļaviņa, Pacientu ombuda saskarsmes konsultante, klīniskais psihologs Ilze Ābelniece, Veselības centra 4 ģimenes ārste dr. Dana Misiņa.
Līdzestību ārstniecības procesā varam mērīt pēc tā, vai pacienta uzvedība sakrīt ar ārsta sniegtajām rekomendācijām un pacients atbilstoši līdzdarbojas savas veselības uzlabošanā. Pacienta līdzatbildība ir tieši atkarīga no tā, vai un kādi ir pieejamie resursi, motivācija, uzticēšanās starp ārstu un pacientu, zināšanas un izpratne, kā arī atbalsta sistēma.
Daži citāti no ekspertu pārdomām:
Ilze Ābelniece: „Līdzestības pamatā ir komunikācija. Nereti vērojams uzticēšanās trūkums starp ārstu un pacientu, ir pacienti, kuri domā, ka "komunikācija sākas tikai no 25 Ls". Savukārt, jautājot pacientiem, ko viņi paši ir gatavi darīt savas veselības labā, daudzreiz vērojam klusumu..."
Jānis Eglītis: „Pacienti dalās divās daļās, ir tādi, kas apzināti seko līdzi savam veselības stāvoklim un vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, otra daļa izvairās no ārstēšanas, piemēram, onkoloģijas jomā, jo ļoti baidās no slimības, nejūtas pietiekami informēti par saslimšanu. Cilvēki apzinās, ka viņiem ir hroniska saslimšana, ja tiek izskaidroti simptomi, kas var liecināt par slimības atgriešanos, tad viņi arī seko līdzi, savlaicīgāk iet uz pārbaudēm utt. Līdzestību ietekmē arī sociālais stāvoklis un nepietiekamais finansējums."
Dana Misiņa: „Globāli skatoties, pieaug novecošanās, grūti nodrošināt līdzestību arī pacientam, kurš, piemēram, nejūt sāpes, tomēr ir nopietni slims. Līdzestību ietekmē apmēram vairāki simti faktoru. Galvenie ir saistīti ar aprūpi, pacientu izglītošanu arī no veselības aprūpes puses, kas jau nozīmē komandas darbu - primārā, sekundārā veselības aprūpe. Lielā mērā tas saistīts arī ar īso pacienta vizītes laiku, kurā grūti sniegt daudzpusīgu informāciju par ārstniecības procesu. Ļoti pietrūkst laika un to izjūt visi".
Andis Paeglītis: „Zobārstniecībā situācija mēdz atšķirties samaksas dēļ, un pacienti, maksājot naudu, vairāk interesējas par tālāko ārstniecības procesu. Ārkārtīgi būtiska ir uzticēšanās starp ārstu un pacientu, ir jāveido savstarpējais kontakts, tad ir arī vērojami rezultāti. Uzticēšanos un komunikāciju uzlabo arī komandas darbs, kas atspoguļojas pacienta apmierinātībā. Ne vienmēr vecāki ir pietiekami atbildīgi par sava bērna mutes veselību. Bērns reizēm zina labāk to, cik bieži un kā ir jātīra zobi, jo ejam uz skolām un stāstām. Pieaugušajiem ir jāstrādā ar bērniem, jārunā par profilaksi, ārstiem jārunā ar pacientu par ārstniecības plānu. Līdzestība ir arī tad, kad pacients zina, kas ar viņu notiks, kāds būs ārstēšanās plāns, ar ko būs jārēķinās. Ārstniecības plānam ir liela loma."
Solvita Kļaviņa: „Mēs domājam par dažādiem veidiem, lai pēc iespējas dažādākās formās uzrunātu iedzīvotājus, strādājam pie informatīvo materiālu izveidošanas, notiek sadarbība ar pašvaldībām, ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsta otrā māsa ir tas cilvēks, kas var runāt ar pacientu par profilaksi, kamēr ārstam 15 minūšu vizītē ne vienmēr šiem jautājumiem pietiek laika. Ņemot vērā, cik daudz neprecīza un ne vienmēr ticama informācija ir pieejama internetā, ģimenes ārsts ir tā persona, kurai pacienti vairāk tic. Tiek popularizēta vēža skrīninga programma, lai mudinātu iedzīvotājus pārbaudīt savu veselības stāvokli."
Jānis Eglītis: „Skrīninga programmai Latvijā atsaucība ir aptuveni 30%. Lai būtu izpratne, ir jābūt regulārai informācijai sabiedrībā, nepietiek tikai ar kampaņveidīgām aktivitātēm."
Solvita Kļaviņa: „Par veselības veicināšanu esošā finansējuma ietvaros tiek domāts, kā maksimāli racionāli tiktu izlietoti līdzekļi, lai gūtu iespējami efektīvāku rezultātu. Protams, šai sadaļai finansējuma ir par maz."
Aija Rezevska: „Pasaulē mainās ārsta un pacienta attiecību modelis. Pacienti arvien vairāk iesaistās savā ārstēšanas procesā. Mēs saviem klientiem piedāvājam mūsdienīgas tehnoloģijas, kas palīdz uzlabot komunikāciju starp pacientu un ārstu. Viens no svarīgiem aspektiem, lai cilvēks var brīvi piekļūt saviem medicīniskajiem dokumentiem un tos uzrādīt izvēlētājam ārstam. Svarīgi, lai informācija ir apkopota no ārstniecības iestādēm vienuviet, sistematizēta. Ārsts, ieraugot pacienta iepriekšējo veselības vēsturi, iepriekš veiktos izmeklējumus var ātrāk un vieglāk palīdzēt. Tāpat cilvēks un ārsts var ērti sekot asinsspiediena, pulsa, holesterīna u.c. izmaiņām grafikos. Lai cilvēks izpildītu ārstēšanās plānu, cilvēks var saņemt atgādinājumus uz telefonu, lai, piemēram, neaizmirstu laikā iedzert zāles, apmeklēt ārstu utml. No pasaules pieredzes skatoties, pacienta līdzestību arī ietekmē, vai cilvēks var izlasīt savus medicīniskos datus.
Liene Šulce - Rēvele: „Diemžēl joprojā'm ir daudz piemēru, kad pacienti ziņo, ka iztrūcis skaidrojums no ārsta tieši par to, kas ir rakstīts izrakstā, kādi izmeklējumi tika veikti, ar kādu mērķi un kādas ir turpmākās rekomendācijas. Pacientiem bez ārsta skaidrojuma ir grūti izprast profesionālo terminoloģiju. Un ir lieliski, ja ir dažādi rīki, kā sakārtot medicīnisko dokumentāciju, bet neatsverams ir ārsta skaidrojums pacientam. Kā arī ārstam ir jāpārliecinās, ka pacients ir sapratis stāstīto, lūdzot to saviem vārdiem atkārtot. Tad veidojas labs pamats, lai pacients kļūtu līdzestīgs."
Jānis Eglītis: „Vismaz lielās slimnīcas un vairākas privātas iestādes sāk pāriet uz elektroniski sagatavotiem medicīniskajiem dokumentiem. Ņemot vērā, ka dokumentos bieži tiek izmantoti latīniskie nosaukumi, primāri ir nepieciešams diagnozes skaidrojums, tālākā ārstēšana, bet tas jau ir atkarīgs no komunikācijas starp ārstu un pacientu. Pret to jāizturas atbildīgi."
Ilze Ābelniece: „Redzam, ka iedzīvotāji nereti izvēlas mazticamus un nedrošus avotus informācijas meklēšanai. Svarīgi, ka ārsts iedot īsu un koncentrētu informāciju pacientiem par to, kur meklējama droša un pārbaudīta informācija par saslimšanu."
Liene Šulce - Rēvele: "Ne mazāk svarīgs aspekts pārdomām ir atbalsta sistēma pacientiem. Vai ir tuvinieki, kas atbalsta un saprot, kas notiek, zina, kā palīdzēt, ir līdzatbildīgi. Novērojam, ka bieži trūkst līdzcilvēku atbalsta. Tāpat trūkst arī atbalsta personāls ārstniecības iestādēs un ārstu praksēs."
Jānis Eglītis: „Daudzās valstīs ir izplatīts brīvprātīgais darbs ārstniecības iestādēs, sabiedrības līdzatbildība par citiem sabiedrības locekļiem. Tas ir sabiedrības labklājības un audzinātības līmenis. Latvijā, piemēram, jauno mediķu izglītības programmām ir dažādi ierobežojumi, kas traucē pietiekami laiku pavadīt redzot pacientus, pastrādājot par sanitāru, piemēram."
Kā labāk informēt?
Dana Misiņa: „Svarīgi, ka ārstiem tiktu nodrošināta piekļuve regulāri atjaunotai, papildinātai datu bāzei, kur apkopta informācija, ko sniegt pacientiem, piemēram, par veselības nozares NVO, kur var saņemt atbalstu, vai arī informācija par saslimšanu informatīva materiāla formā, kuru var ērti parādīt un izdrukāt."
Aija Rezevska: „Būtu lieliski, ja iedzīvotājiem būtu biežākas izglītojošas informācijas kampaņas par to, kas ikvienam cilvēkam atbilstoši savai vecuma grupai būtu jāizdara veselības saglabāšanai, pat ja cilvēkam nav sūdzību, piemēram, vismaz reizi gadā jāveic asinspiediena kontroli, analīzes u.tml. Jārod kanāli, kā informēt cilvēkus mērķtiecīgāk. Varētu ņemt piemēru no CSDD efektīvajām informācijas kampaņām."
Jānis Eglītis: „Informācijas kanāli jāizvēlas arī atbilstoši iedzīvotāju vecuma grupai, visaktīvāk būtu jāstrādā ar jaunāko paaudzi, informācijas izvietošanai jāizmanto interneta avoti, kurus jaunieši izmanto visbiežāk. Attiecībā uz vēža skrīningu programmu, līdzestību sekmē arī pacientu apzvanīšana un personīgi atgādinājumi par pārbaudēm. Līdzekļi, kas vajadzīgi, piemēram, pacientu sazvanīšanai, nav salīdzināmi ar tiem, kas vajadzīgi smagu slimību ārstēšanai."
Liene Šulce Rēvele: „Runājot par līdzestību, jāatceras arī biežākais līdzestības problēmu aspekts - zaļu lietošana. Ja iztrūkst līdzestības šajā ziņā, efekts var būt dubultā negatīvs. Piemēram, nepareiza, vai nepamatota antibiotiku lietošana. Dažādu medikamentu mijiedarbības neievērošana, vai pacienti, kuri nevar atļauties medikamentus, bet baidās to atklāti atzīst savam ārstam. Medikamentu lietošana ir tiešs līdzestības rādītājs. Pacientiem daudz vairāk jāskaidro, kāpēc vispār ir jālieto zāles un kāpēc ir svarīgi tās lietot pareizi, kāpēc nedrīkst melot par to, vai un kā zāles ir lietotas.
Vēl viena būtiska problēma, kas raksturo mūsdienu situāciju, ir bezrecepšu medikamentu lietošana, nevēršoties pie ārsta, bet tikai reklāmas ietekmē."
Jānis Eglītis: „Hroniskajiem pacientiem vairāk vai mazāk ir kārtība ar medikamentu lietošanu, jo vairāk ir bijis skaidrojošais darbs un ar slimību pacienti sadzīvo ikdienā, savukārt daudz problēmu ir, piemēram, pie saaukstēšanās, tur nereti ir pārspīlēta zāļu lietošana, trūkst izpratnes par to, kas un kāpēc ir vajadzīgs. Tāpat ir arī ar antibiotikām, kur būtu attīstāms darbs ar farmaceitiem, kuri var ieteikt, rekomendēt un izskaidrot pacientiem negatīvās sekas pārmērīgai un ne vienmēr pamatotai antibiotiku lietošanai."
Ilze Ābelniece: „Mūsdienās Latvijā netiek pietiekoši novērtēta klīnisko farmaceitu loma, trūkst atsaucības arī no ārstniecības iestāžu puses. Ārsti nevar zināt visu par zālēm, un neatkarīga farmaceita atbalsts ļoti palīdzētu."
Dana Misiņa: „Aktuāls jautājums ir par zāļu aprakstiem. Pacients no aprakstā iekļautās informācijas var apjukt, tāpēc svarīgi, ka viņam tiek paskaidrots būtiskākais par zāļu lietošanu un iespējamajām blakusparādībām."
Aija Rezevska: „Ir situācijas, kad cilvēkiem vajadzētu spēt atbildēt, kāda ir viņa saslimšana, kādus medikamentus viņš lieto u.tml. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks šo informāciju mediķiem var koncentrētā veidā ātri nodot."
Liene Šulce - Rēvele: „Klausoties par līdzestību zāļu lietošanā, rodas ideja, ka jāapsver informācijas kampaņas, kas aicinātu iedzīvotājus - būt atklātiem pret savu ārstu. Latvijas sabiedrībai ir tendence ilgi ciest, slimam doties uz darbu, savlaicīgi neapmeklēt ārstu, nepadomājot par iespējamajām sekām. Cilvēki baidās no ļoti daudz kā, un dažkārt baidās arī no tā, ka ārsts nosodīs pacientu par vienu vai otru rīcību, kam ir arī pamats, tādēļ, ja gribam veicināt līdzestību, ir jāmazina bailes."
Ilze Ābelniece: „Un nedrīkstam arī aizmirst, ka domājot par pacientiem, ir jānodrošina atbalsts ārstniecības personām, psiholoģisks atbalsts grūtos darba apstākļos pie esošā ārstu un māsu trūkuma, izdegšanas sindroma, jāveicina izglītošana komunikācijas jomā."
Ar šiem un citiem ekspertu viedokļiem kopā ar Pacientu ombuda veikto aptauju būs iespējams iepazīties vienotā ziņojumā 2013. gada rudenī. Pacientu ombuds plāno turpināt darbu ar pacientu līdzestības jautājuma analīzi un attīstīšanu, lai Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no nepietiekama veselības aprūpes finansējuma un daudzām sociālām problēmām, spētu pilnvērtīgāk un atbildīgāk aizstāvēt savas vajadzības veselības uzturēšanā. Zināšanas par savu veselību ir pamats, ko, ceram, novērtēs arī izglītības nozares vadītāji nākotnē. Savukārt mediķiem ir jārada vide, lai varētu ar pacientiem komunicēt veidā, kas rada uzticēšanos un līdz ar to - līdzestību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru