„Dievs!” iekliedzās Meitene:„Es vairs nevaru gaidīt, kamēr Tu man atsauksies, vai nu runā ar mani, vai es izdarīšu ko neglābjamu.” „Kas noticis, bērns?” jautāja klusa, vīrišķa balss. „Mans Dievs, es gaidu bērniņu, bet bērna tēvs par to negrib ne dzirdēt. Mamma saka, ka tās, kas gaida bērnus bez tēva, ir padauzas un mūsu dzimtā tādu nebūšot. Man vēl ir jāmācās, man nav, kur dzīvot, man nav, kur iet! Man nav kam lūgt palīdzību, un es… gribu nogalināt savu bērnu.” „Nē,” klusi teica Balss. „Es zināju, es zināju, ka Tu tā teiksi, bet, ja es nevaru viņu uzturēt, ja man nav vietas šajā pasaulē, tad kur lai mēs liekamies? Man nav pilnīgi nekā, lai savu bērnu uzturētu, es pati nepelnu. Un arī Tu no manis atteiksies, jo es esmu TĀDA, es zinu, man teica – Tu esot bargs.” „Vai tad izskatās, ka es vēlētos no tevis atteikties?” jautāja Balss, un meitenei pēkšņi likās, ka kāda roka viņu viegli kā vēsma noglāsta. Raudas mitējās. „Redzi, bērns, es esmu apsolījis būt ar tevi kopā līdz pasaules galam. Tas ir ļoti ilgi. Mums vēl ir laiks visu apdomāt. Ar vienu noteikumu – tavs bērniņš dzīvos. Un tu dzīvosi. Pārējie ir risināmi jautājumi.”
/Dace Priede/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru