"Neviens nevar palīdzēt dzemdēt vieglāk" - topošā vecmāte par attieksmi slimnīcā (395)
25.janvāris 2014
06:10
Kamēr slimnīcu personāls izvairās no komentāriem par slikto attieksmi, ar kādu nākas saskarties dzemdētājām Latvijā, topošā vecmāte Elīna (vārds mainīts) izteikusi savu nostāju, uzsverot, ka problēma lielākoties rodama pašu pacientu attieksmē.
Latvijā sievietēm, laižot pasaulē bērniņu, nākas saskarties ar ne to pozitīvāko attieksmi. Tas noveļams uz mediķu garajām darba stundām.
Publikācija, kurā māmiņa Kristīne atklāti izstāstījusi savu negatīvo pieredzi, ar kādu viņa saskārusies kādā no Rīgas slimnīcu dzemdību nodaļām, izraisījusi plašu sabiedrības sašutumu, un apstiprinājumu no daudzu māmiņu puses – Latvijā tik tiešām ir problēmas ar medicīnas darbinieku attieksmi pret grūtniecēm. Protams, vērojami arī pozitīvi piemēri. Topošā vecmāte Elīna gan teic – „Palasīju komentārus un biju patīkami šokēta, ka ir arī pozitīvas atsauksmes, tāda tendence vēl pirms gada nebija novērojama.” Ja reiz situācija joprojām uzlabojusies vien par mata tiesu, kur skatās atbildīgās iestādes?
Garas darba stundas un nakts maiņas – attaisnojums sliktai attieksmei?
Elīna portālam Kasjauns.lv stāsta, ka šobrīd studējot medicīnu, un, esot starpposmā starp kvalificēto personālu un pacientēm, tādēļ viņai ir skaidrs, kāpēc šādas situācijas un stāsti veidojas.
Elīna portālam Kasjauns.lv stāsta, ka šobrīd studējot medicīnu, un, esot starpposmā starp kvalificēto personālu un pacientēm, tādēļ viņai ir skaidrs, kāpēc šādas situācijas un stāsti veidojas.
„Vecmātēm un dzemdību speciālistiem ir sevišķi liela atbildība, jo viņiem tā ir jānes par divām dzīvībām – mātes un bērna. Viņi nāk uz savu darbu ar entuziasmu un, protams, arī vēlmi pēc mierīgas dežūras, kur visas sievietes dzemdē lieliski un nekādu problēmu nerodas. Diemžēl, šobrīd fizioloģiskas dzemdības noris ar vien retāk un pēc smaga, daudzu stundu darba es varu saprast, ka uz sūdzību „bet man sāp, ļoti sāp”, vecmāte vairs nespēj atbildēt „tā tam ir jābūt, tas nozīmē, ka dzemdības vairs nav tālu”. Tādos brīžos izskan frāze „Jā, visām sāp, un Tu neesi vienīgā”, jo liekas muļķīgi, ka sieviete var sūdzēties par fizioloģiskām sāpēm, kamēr aiz sienas ir nopietnas problēmas!”
„Es varu arī saprast, ka katrai sievietei sava situācija liekas visbriesmīgākā un sāpīgākā, bet interesanti ir tas, ka dzemdētājas ar patiešām sarežģītām dzemdībām sūdzības neraksta. Kāpēc? Jo viņām svarīgs ir viņas bērna veselības stāvoklis, viņas saprot, cik kritiska bija situācija, un viņām neinteresē, ka sanitāre nav uzsmaidījusi un apsveikusi ar bērniņa piedzimšanu. Galvenais – mans bērns ir dzīvs un vesels.”
„Es varu arī saprast, ka katrai sievietei sava situācija liekas visbriesmīgākā un sāpīgākā, bet interesanti ir tas, ka dzemdētājas ar patiešām sarežģītām dzemdībām sūdzības neraksta. Kāpēc? Jo viņām svarīgs ir viņas bērna veselības stāvoklis, viņas saprot, cik kritiska bija situācija, un viņām neinteresē, ka sanitāre nav uzsmaidījusi un apsveikusi ar bērniņa piedzimšanu. Galvenais – mans bērns ir dzīvs un vesels.”
„Šeit es nemaz neminēšu zemo atalgojumu un garās darba stundas. Neaizmirstam, ka ārsti dzemdību iestādēs nav „priekšnieki”, ir kāds arī virs viņiem, un ļoti bieži attieksme pret medicīnas darbiniekiem ir briesmīga. Gan no vadības, gan pacienšu puses, kuras bieži vien uzskata, ka dzemdē bērnu ārsta dēļ.”
Taču ikviens varētu piekrist – katrai māmiņai bērniņa laišana pasaulē ir nozīmīgākais notikums dzīvē, tāpēc ir saprotams, ka sieviete vēlas atbilstošu attieksmi. Garu stundu darba diena, vai nakts maiņas, nevienā profesijā nedrīkstētu kļūt par iemeslu negatīvai attieksmei pret otru cilvēku.
Taču ikviens varētu piekrist – katrai māmiņai bērniņa laišana pasaulē ir nozīmīgākais notikums dzīvē, tāpēc ir saprotams, ka sieviete vēlas atbilstošu attieksmi. Garu stundu darba diena, vai nakts maiņas, nevienā profesijā nedrīkstētu kļūt par iemeslu negatīvai attieksmei pret otru cilvēku.
Viss atkarīgs no pašas dzemdētājas nostājas
Elīna raksta, ka daudz kas esot atkarīgs tieši no pašas dzemdētājas. „ Ja viņa uz dzemdībām ierodas priecīga un laimīga par to, ka deviņus mēnešus gaidītais notikums beidzot klāt – viss mainās. Gan pašas sievietes uztvere, gan attieksme no personāla puses. Ir teiciens – „Ja tu uzsmaidīsi pasaulei, pasaule uzsmaidīs tev.”
„Manuprāt, galvenā problēma ir nerunāšanā, grūtnieces nesagatavošanā dzemdībām, kā arī masu medijos un plašsaziņas līdzekļos esošā informācija. Filmās tiek rādītas bļaujošas sievietes, kurām pietiek ar pusstundu darba un mazulis ir klāt. Visi runā TIKAI par to, kas jādara grūtniecības laikā un tas, kā mazulis jākopj pēc dzemdībām.” Dzemdības un pēcdzemdību periods sievietei ir TABU. No tā arī šīs problēmas rodas. Tikai nesen ir vēries padomju laiku dzelzs priekškars un parādās informācija par elpošanas vingrinājumiem un pozām dzemdībās, tomēr, kā redzams ar to vien ir par maz.”
„Dzemdējot slimnīcā, tev dotie uzdevumi var būt pretēji taviem instinktiem un tev var šķist, ka zini labāk. Iespējams, konkrētajā situācijā tu arī zini labāk, bet slimnīcā tomēr ir jāpakļaujas - lielākā vai mazākā mērā, jo mediķi runā no savas pieredzes, no situācijām, kas populācijā bijušas biežākas. Ja par sevi jūties tik pārliecināta un zini, ka instinkti nepievils, atrodi speciālistu, kas tevi saprot. Ja nepietiek līdzekļu, jā – būs jāpaļaujas uz to, ka citi zina labāk. Tā tas diemžēl ir, bet vai tas ir sliktāk?”
Elīna raksta, ka daudz kas esot atkarīgs tieši no pašas dzemdētājas. „ Ja viņa uz dzemdībām ierodas priecīga un laimīga par to, ka deviņus mēnešus gaidītais notikums beidzot klāt – viss mainās. Gan pašas sievietes uztvere, gan attieksme no personāla puses. Ir teiciens – „Ja tu uzsmaidīsi pasaulei, pasaule uzsmaidīs tev.”
„Manuprāt, galvenā problēma ir nerunāšanā, grūtnieces nesagatavošanā dzemdībām, kā arī masu medijos un plašsaziņas līdzekļos esošā informācija. Filmās tiek rādītas bļaujošas sievietes, kurām pietiek ar pusstundu darba un mazulis ir klāt. Visi runā TIKAI par to, kas jādara grūtniecības laikā un tas, kā mazulis jākopj pēc dzemdībām.” Dzemdības un pēcdzemdību periods sievietei ir TABU. No tā arī šīs problēmas rodas. Tikai nesen ir vēries padomju laiku dzelzs priekškars un parādās informācija par elpošanas vingrinājumiem un pozām dzemdībās, tomēr, kā redzams ar to vien ir par maz.”
„Dzemdējot slimnīcā, tev dotie uzdevumi var būt pretēji taviem instinktiem un tev var šķist, ka zini labāk. Iespējams, konkrētajā situācijā tu arī zini labāk, bet slimnīcā tomēr ir jāpakļaujas - lielākā vai mazākā mērā, jo mediķi runā no savas pieredzes, no situācijām, kas populācijā bijušas biežākas. Ja par sevi jūties tik pārliecināta un zini, ka instinkti nepievils, atrodi speciālistu, kas tevi saprot. Ja nepietiek līdzekļu, jā – būs jāpaļaujas uz to, ka citi zina labāk. Tā tas diemžēl ir, bet vai tas ir sliktāk?”
Neviens nevar palīdzēt dzemdēt vieglāk
Topošā vecmāte Elīnā atzīst, ka, protams, esot zināšanas, kuras var atvieglot procesu, bet jārunā par sistēmu kopumā.
Topošā vecmāte Elīnā atzīst, ka, protams, esot zināšanas, kuras var atvieglot procesu, bet jārunā par sistēmu kopumā.
„9 mēnešu laikā grūtnieces aprūpes speciālistam sieviete ir jāizglīto par to, kas viņu sagaida grūtniecībā, dzemdībās un arī pēc tam. Dzemdību procesā vairs nepietiek laika, lai desmitiem gadu krātās zināšanas par dzemdībām ārsts varētu mierīgi izklāstīt pacientei un paskaidrot, kurā sekundē, kas ar viņu notiek. Tas, protams, būtu lieliski, ja tāda iespēja pastāvētu, bet diemžēl slimnīcā tādas nav, jo lai kā mums negribētos, mums ir jārēķinās – neesam vienīgie. Skumji, bet fakts.”
Lietas, ko topošā vecmāte aicina atcerēties –
• Jā, diemžēl tu neesi vienīgā sieviete, kas dzemdē. Ne konkrētajā vietā, ne dienā, ne stundā, ne minūtē
• Ir dažādas situācijas, bet neviens tev nevēl ļaunu un negrib, lai ir sāpīgāk, nepatīkamāk, vai neciešamāk
• Par laimi vai diemžēl, dzemdībās bērns ir pirmajā vietā un mediķi darīs visu, lai bērns piedzimtu ar vismazāko traumatismu. Arī kliegs, ja tas būs nepieciešams, jo Tu no stresa vairs nedzirdi...
• Sagatavojies, ka dzemdības ir smags un nopietns darbs.
• Nostādi sava bērna intereses un veselību pirmajā vietā. Un nevis tikai teorijā, bet arī tad, kad jūties briesmīgi – pārgurusi un bezspēcīga.
• Sagatavojies, ka dzemdības var ilgt arī 24 stundas un vēl, atkarībā no tā, kā un kad tiek formulēts dzemdību sākums Tavās sajūtās.
• Jā, diemžēl tu neesi vienīgā sieviete, kas dzemdē. Ne konkrētajā vietā, ne dienā, ne stundā, ne minūtē
• Ir dažādas situācijas, bet neviens tev nevēl ļaunu un negrib, lai ir sāpīgāk, nepatīkamāk, vai neciešamāk
• Par laimi vai diemžēl, dzemdībās bērns ir pirmajā vietā un mediķi darīs visu, lai bērns piedzimtu ar vismazāko traumatismu. Arī kliegs, ja tas būs nepieciešams, jo Tu no stresa vairs nedzirdi...
• Sagatavojies, ka dzemdības ir smags un nopietns darbs.
• Nostādi sava bērna intereses un veselību pirmajā vietā. Un nevis tikai teorijā, bet arī tad, kad jūties briesmīgi – pārgurusi un bezspēcīga.
• Sagatavojies, ka dzemdības var ilgt arī 24 stundas un vēl, atkarībā no tā, kā un kad tiek formulēts dzemdību sākums Tavās sajūtās.
Aplis turpinās - viena pagale nedeg
Māmiņa Kristīne portālam Kasjauns.lv uzticēja savu stāstu, akcentējot sāpīgākos brīžus, kas piedzīvoti no slimnīcas personāla puses. Topošā vecmāte Elīna par problēmām raksta –
„Kāju laušana” - Neviens kājas nelauž aiz prieka, ka sievietei sāp. Bet ir brīdis, kad kājas kopā nevar spiest. Diemžēl pasaulē ir iekārtots, ka sievietei savas vēlmes dzemdībās ir jānovieto aiz bērna vēlmēm. Bērniņam ir vēl grūtāk, kā pašai mātei. Viņam ir šauri, un nepatīkami.
„Ar naidu pie krūts” – Šo frāzi es nespēju aptvert. Nedz kā naids izpaužas, vai izskatās?
„Tu nogalināsi pati savu bērnu” – skarbi, bet varbūt arī patiesība? Ko gan viņiem bija teikt? Ka, nē, draudi nepastāv, viss būs forši, turpini darīt to, ko (ne)dari?
„Dievs nav mazais bērns, un redz visu” – tad varbūt pietiks rakstīt sūdzības portālos, jo Dievs visus sodīs, kā katram pienākas.
Māmiņa Kristīne portālam Kasjauns.lv uzticēja savu stāstu, akcentējot sāpīgākos brīžus, kas piedzīvoti no slimnīcas personāla puses. Topošā vecmāte Elīna par problēmām raksta –
„Kāju laušana” - Neviens kājas nelauž aiz prieka, ka sievietei sāp. Bet ir brīdis, kad kājas kopā nevar spiest. Diemžēl pasaulē ir iekārtots, ka sievietei savas vēlmes dzemdībās ir jānovieto aiz bērna vēlmēm. Bērniņam ir vēl grūtāk, kā pašai mātei. Viņam ir šauri, un nepatīkami.
„Ar naidu pie krūts” – Šo frāzi es nespēju aptvert. Nedz kā naids izpaužas, vai izskatās?
„Tu nogalināsi pati savu bērnu” – skarbi, bet varbūt arī patiesība? Ko gan viņiem bija teikt? Ka, nē, draudi nepastāv, viss būs forši, turpini darīt to, ko (ne)dari?
„Dievs nav mazais bērns, un redz visu” – tad varbūt pietiks rakstīt sūdzības portālos, jo Dievs visus sodīs, kā katram pienākas.
Kasjauns.lv/ Foto: All Over Press
- "Sauca par stulbu, nedeva ūdeni un kritizēja apģērbu" – māmiņa šokā par attieksmi dzemdībās (599)
- Grūtniece ēd čipšus un pēc tam pati nezina, kā bērnu ārā dabūt? Pieredze (195)
- Latvijas sievietes dzemdēt dodas uz Igauniju, radot robu mūsu veselības aprūpes budžetā(64)
- Māmiņas deputātus iepazīstinās ar argumentiem, kas viņas attur dzemdēt otro un trešo bērnu (26)
- Mātei, kas nespēj bērnu izstumt, vispār nevajadzētu dzemdēt! Pieredze (220)
Varbūt pietiks rakstīt sūdzības portālos! Speciālistes viedoklis par dzemdētājām un ārstiem
Apollo lasītāja www.apollo.lv Piektdiena, 2014. gada 24. janvāris 09:55 2 komentāri
«Apollo» lasītāja, kura vēlējās palikt anonīma, mums atsūtījusi savu viedokli par mītiem un patiesību saistībā ar Latvijas dzemdību namos notiekošo, izsakot savu viedokli par portālā «Kas Jauns» publicēto sievietes sūdzību par ārstu attieksmi pret dzemdētājām. (Esam saglabājuši autores izcēlumus):
«Nesen izlasīju rakstu portālā «Kas jauns» kur kāda māmiņa Kristīne (vārds mainīts) stāstīja par to, cik slikta attieksme pret dzemdētājām ir Latvijā.
Palasīju komentārus un biju patīkami šokēta, ka tajos ir arī pozitīvas atsauksmes. Tāda tendence vēl pirms gada nebija novērojama. Uzskatu, ka tas pierāda to, ka progress notiek gan no pacientu, gan medicīnas darbinieku puses.
Šobrīd studēju medicīnu un esmu tas starpposms starp pacientēm un kvalificēto personālu, tādēļ varu spriest, kādēļ šādas situācijas un stāsti veidojas.
1. Pilnīgi piekrītu, ka dažreiz, un uzsveru DAŽREIZ, attieksme no medicīnas darbiniekiem nav pamatota. Bet lielākajā daļā gadījumu problēma ir rodama arī pacientu attieksmē.
Vai esat kādreiz iejutušies medicīnas darbinieku lomā? Protams, mēs varam oponēt un teikt, ka tādēļ arī neesam šo profesiju izvēlējušies, BET:
Vecmātēm un dzemdību speciālistiem ir sevišķi liela atbildība, jo viņiem tā ir jāatbild par divām dzīvībām – mātes un bērna.
Viņi nāk uz savu darbu ar entuziasmu un, protams, arī vēlmi pēc mierīgas dežūras, kur visas sievietes dzemdē lieliski un nekādu problēmu nerodas.
Diemžēl, šobrīd fizioloģiskas dzemdības noris arvien retāk un pēc smaga, daudzu stundu darba es varu saprast, ka uz sūdzību «bet man sāp, ļoti sāp», vecmāte vairs nespēj atbildēt «tā tam ir jābūt, tas nozīmē, ka dzemdības vairs nav tālu» utt.
Tādos brīžos izskan frāze «Jā, visām sāp, un Tu neesi vienīgā», jo liekas muļķīgi, ka sieviete var sūdzēties par fizioloģiskām sāpēm, kamēr aiz sienas ir nopietnas problēmas!
Es varu arī saprast, ka katrai sievietei sava situācija liekas visbriesmīgākā un sāpīgākā, bet interesanti ir tas, ka DZEMDĒTĀJAS AR PATIEŠĀM SAREŽĢĪTĀM DZEMDĪBĀM SŪDZĪBAS NERAKSTA. Kāpēc? Jo viņām svarīgs ir viņas bērna veselības stāvoklis, viņas saprot, cik kritiska bija situācija, un viņām neinteresē, ka sanitāre nav uzsmaidījusi un apsveikusi ar bērniņa piedzimšanu. GALVENAIS – MANS BĒRNS IR DZĪVS UN VESELS.
Šeit es nemaz neminēšu zemo atalgojumu un garās darba stundas. Neaizmirstam, ka ārsti dzemdību iestādēs nav «priekšnieki», ir kāds arī virs viņiem, un ļoti bieži attieksme PRET medicīnas darbiniekiem ir briesmīga. Gan no vadības, gan pacientu puses, kuras bieži vien uzskata, ka dzemdē bērnu ārsta dēļ.
2. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašas dzemdētājas. Ja viņa uz dzemdībām ierodas priecīga un laimīga par, to ka deviņu mēnešus gaidītais notikums ir klāt - viss mainās. Gan pašas sievietes uztvere, gan attieksme no personāla puses. Ir teiciens: «Ja tu uzsmaidīsi pasaulei, pasaule uzsmaidīs Tev»
3. LIETAS PAR KO NERUNĀ – PAR SĀPĒM, PAR GRŪTĪBĀM, PAR SAREŽĢĪJUMIEM.
Manuprāt, galvenā problēma ir nerunāšanā, grūtnieces nesagatavošanā dzemdībām, kā arī masu medijos un plašsaziņas līdzekļos esošā informācija.
Filmās tiek rādītas bļaujošas sievietes, kurām pietiek ar pusstundu darba un mazulis ir klāt.
Visi runā TIKAI par to, kas jādara grūtniecības laikā un tas, kā mazulis jākopj pēc dzemdībām.
Dzemdības un pēcdzemdību periods SIEVIETEI ir TABU. No tā arī šīs problēmas rodas. Tikai nesen ir vēries padomju laiku dzelzs priekškars un parādās informācija par elpošanas vingrinājumiem un pozām dzemdībās, tomēr, kā redzams, ar to vien ir par maz.
Sievietei, grūtniecei, dzemdētājai, māmiņai ir jāzina, ka DZEMDĪBAS VISBIEŽĀK IR SMAGS, ILGSTOŠS, NOGURDINOŠS, BRĪŽIEM SĀPĪGS PROCESS. PRECĪZĀK – DARBS. Tas ir darbs, ko vari izdarīt tikai Tu pati. Tas prasa no Tevis visus spēkus, visas koncertēšanās spējas. Tas bieži vien prasa no Tevis padevību (ko negribas atzīt) un uzticēšanos jebkuram medicīnas darbiniekam. Tas prasa arī spēju klausīties savos instinktos.
Dzemdējot slimnīcā, tev dotie uzdevumi var būt pretēji taviem instinktiem un tev var šķist, ka tu zini labāk. Iespējams, tavā konkrētajā situācijā tu arī zini labāk, bet slimnīcā tev tomēr ir jāpakļaujas - lielākā vai mazākā mērā, jo mediķi runā no savas pieredzes, no situācijām, kas populācijā bijušas biežākas.
Ja tu par sevi jūties tik pārliecināta un zini, ka tavi instinkti tevi nepievils, atrodi speciālistu, kas tevi saprot un tev piekrīt.
Ja nepietiek līdzekļu, jā – būs jāpaļaujas uz to, ka citi zina labāk. Tā tas diemžēl ir, bet vai tas ir sliktāk?
Dzemdībās galvenais ir uzticēšanās SAVIEM spēkiem un paļaušanās uz CITU (mediķu) spēkiem.
4. Neviens tev nevar «palīdzēt» piedzemdēt vieglāk. Jā, protams, ir zināšanas, kuras var atvieglot procesu, bet šeit mums ir jāsāk runāt par sistēmu.
9 mēnešu laikā grūtnieces aprūpes speciālistam sieviete ir jāizglīto par to, kas viņu sagaida grūtniecībā, dzemdībās un arī pēc tam. Dzemdību procesā vairs nepietiek laika, lai desmitiem gadu krātās zināšanas par dzemdībām ārsts varētu mierīgi izklāstīt pacientei un paskaidrot, kurā sekundē, kas ar viņu notiek. Tas, protams, būtu lieliski, ja tāda iespēja pastāvētu, bet, diemžēl, slimnīcā tādas nav, jo lai kā mums negribētos, mums ir jārēķinās – neesam vienīgie. Skumji, bet fakts.
Lietas, ko atcerēties:
1. Jā, diemžēl tieši tu neesi vienīgā sieviete, kas dzemdē. Ne konkrētajā vietā, ne dienā, ne stundā, pat ne minūtē.
2. Ir dažādas situācijas, bet neviens tev nevēl ļaunu un negrib, lai ir sāpīgāk, nepatīkamāk un neciešamāk.
3. Par laimi vai diemžēl, dzemdībās BĒRNS IR PIRMAJĀ VIETĀ un mediķi darīs visu, lai bērns piedzimtu ar vismazāko traumatismu. Arī kliegs, ja tas būs nepieciešams, jo tu no stresa vairs nedzirdi...
4. Atceries, ka tava situācija tev ir vienīgā, bet mediķiem tā ir tūkstošā, tādēļ nesatraucies, ja, tavuprāt, tavas pūles nenovērtē. Tās TIKS NOVĒRTĒTAS, tad, kad bērniņš būs sveiks un vesels uz tava punča.
5. Sagatavojies, ka dzemdības ir smags un nopietns darbs.
6. Sagatavojies, ka brīdī, kad tev liksies «viss, tūlīt jau būs galā», iespējams, vēl priekšā tāls ceļš.
7. Sagatavojies, ka dzemdības var ilgt arī 24 stundas un vēl, atkarībā no tā, kā un kad tiek formulēts dzemdību sākums Tavās sajūtās.
8. Sagatavojies, ka var būt situācija, kurā tev liksies, ka visu dari pareizi, bet mediķi tev apgalvo, ka tā nav. Tādā gadījumā sakopo visus spēkus un mēģini vēlreiz, tā kā tev iesaka.
9. Sagatavojies uz visgrūtāko, bet noskaņojies uz visvieglāko!
10. Nostādi sava bērna intereses un veselību pirmajā vietā. Un nevis tikai teorijā, bet arī tad, kad jūties briesmīgi – pārgurusi un bezspēcīga.
Runājot par galvenajām problēmām, kas bija minētas konkrētajā rakstā:
1. Kāju laušana – nu neviens to nedara aiz prieka, ka sievietei sāp. Bet ir brīdis, kad kājas kopā nevar spiest. Diemžēl, tā pasaulē ir iekārtots, ka sievietei dzemdībās savas vēlmes ir jānovieto AIZ bērna vēlmēm. Bērniņam nav viegli, un domājams, ka viņam ir vēl grūtāk, nekā pašai mātei. Viņam ir šauri un nepatīkami. Spiežot kopā kājas un sasprindzinot muskuļus, bērniņam rodas vēl šaurāka telpa -tas labākajā gadījumā. Par sliktākajiem nerunāsim.
2. Ar naidu pie krūts – šo frāzi es vispār nespēju aptvert. Nedz kā naids izpaužas, nedz kā tas izskatās. Manuprāt, komentāri lieki.
3. «Tu nogalināsi pati savu bērnu» – skarbi, bet varbūt arī patiesība? Ko gan viņiem bija teikt? Ka, nē, draudi nepastāv, viss būs forši, turpini darīt to, ko (ne)dari?
4. «Dievs nav mazais bērns, un redz visu» - tad varbūt pietiks rakstīt sūdzības portālos, un plašsaziņu līdzekļos, jo Dievs visus sodīs, kā katram pienākas.
Šie raksti sagatavo topošās māmiņas uz negatīvu pieredzi un bailēm dzemdēt. Tādas – pārbijušās, satraukušās viņas ierodas dzemdību iestādē. Kā saka - tavas bailes pievelk vēl lielākas bailes un nokārto, lai tas no kā tu baidies, piepildītos.
Un tad arī sākas – attieksme, problēmas, neizprašana, aizvainojums.
Aplis turpinās un viena pagale nedeg!»
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru